Godātie Prezidentu kungi!
Cienījamās deputāšu kundzes un godātie deputātu kungi!
Godātie Valsts sekretāru kungi!
Ekselences, mīļās kolēģes un kolēģi!
Dāmas un kungi!
Mīļie tautieši!

1990. gada 3. oktobrī simtiem tūkstošiem berlīniešu, pilsētas viesu, kā arī Vācijas Federatīvās Republikas un Vācijas Demokrātiskās Republikas augstāko pārstāvju svinēja atkalapvienošanos pie Reihstāga Berlīnē. Pusnaktī atskanēja brīvības zvans, un mūsu valsts sašķeltībai pēc 45 gadiem beidzot bija pienācis gals.

Svinības pie Reihstāga ritēja līdz agram rītam. Daudziem cilvēkiem tik sāpīgā Vācijas vēstures nodaļa – Vācijas sadalīšana – līdz ar to bija noslēgusies.
Vācijas vienotība bija kļuvusi par realitāti – pēc miermīlīgas revolūcijas Austrumos, pēc demokrātisku lēmumu pieņemšanas un līgumos balstītu vienošanos noslēgšanas Austrumos un Rietumos.

Vācijas kanclers Helmūts Kols toreiz nosūtīja vēstījumu visām pasaules valdībām: „Mūsu valsts vēlas izmantot atgūto brīvību, lai kalpotu mieram visā pasaulē un veicinātu Eiropas apvienošanos.“

Es pati vēl ļoti labi atceros Vācijas atkalapvienošanās svinīgo ceremoniju, ko televīzijas pārraidē noskatījos kopā ar ģimeni Kaselē. Vēl tagad man ausīs skan Vācijas prezidenta Riharda fon Veiczekera vārdi: „Mēs piedzīvojam vienu no ārkārtīgi retajām vēsturiskajām fāzēm, kurās patiesi ir iespējams kaut ko pavērst uz labu. Neaizmirsīsim ne mirkli, ko tas mums nozīmē.“ Tikai šobrīd, kad ir nomainījusies vairāk nekā viena paaudze, es izprotu līdz sirds dziļumiem, ko viņš mums ar to gribēja pateikt.

Vēl vidusskolas gala eksāmenā 1989. gada jūnijā uz jautājumu, vai ir iespējama no jauna apvienota Vācija, es atbildēju: „pēc garajiem atšķirtības gadiem tas ir drīzāk neiespējami.“

Ar šādām domām es aizbraucu no Vācijas, lai gadu pavadītu ASV. Pēc dažiem mēnešiem tur mani sazvanīja ļoti satraukusies draudzene no Vācijas un teica: „Tūlīt pat ieslēdz televizoru, cilvēki Berlīnē dejo uz mūra, mūris ir vaļā!“ Neaptveramā vēstures pavērsienā 1989. gada 9. novembrī Berlīnē robežkontroles punkti tika atvērti un cilvēki no Austrumiem un Rietumiem varēja apskauties. Cik ļoti es pirms tam biju maldījusies!

1990. gada vasarā es atgriezos jau pavisam citā valstī. Atkalapvienošanās procesi bija attīstījušies milzīgā ātrumā. Vēl 1990. gada sākumā nekas nebija īsti skaidrs, taču 1990. gada martā notikušās Tautas palātas vēlēšanas visu pavērsa ātras atkalapvienošanās virzienā. Un tā jau 1990. gada 1. jūlijā vācu marka kļuva par VDR maksāšanas līdzekli.

Sabiedrībai tie bija iepazīšanās un lielas ziņkāres mēneši. Mana ģimene satikās ar seniem draugiem no Saksijas, ar kuriem mēs gadu desmitiem bijām tikai sarakstījušies. Vācijas jaunā centra reģionos pēkšņi uzņēmumos jaunieši no Tīringenes, Saksijas-Anhaltes un Hesenes kļuva par kolēģiem. Arī Getingenes studentu kopmītņu koridoros nu varēja sastapt studējošos gan no Austrumiem, gan Rietumiem. Mēs iepazinām savas dzimtenes vietas, par kurām gadu desmitus bijām lasījuši tikai grāmatās. Man pašai tās bija Erfurte, Eizenaha un Austrumberlīne.

Tādēļ es atkalapvienošanos uztvēru kā jaunu iespēju avotu. Tagad es zinu, ka tas bija viens no labākajiem un laimīgākajiem pavērsieniem, kas ar mums, vāciešiem, varēja notikt. Par spīti visām atšķirībām, kas joprojām pastāv starp austrumvāciešiem un rietumvāciešiem, arī uztveres ziņā. Es ar pateicību atskatos uz 1989. un 1990. gada notikumiem.

Līdz ar Vācijas vienotību krita daļa no Eiropas dzelzs priekškara. Tā nekādā gadījumā nebija pašsaprotama. It sevišķi bez mūsu kaimiņu Ziemeļeiropā, Centrāleiropā un Austrumeiropā līdzdalības tā, šķiet, nebūtu bijusi iedomājama. Itin visur bija drosmīgi cilvēki, kuri, iestājoties par brīvību un nacionālu pašnoteikšanos, palīdzēja pārvarēt Eiropas sašķeltību. Es īpaši domāju par „Baltijas ceļu“, kam mēs nesen tepat Latvijā un citās Baltijas valstīs nosvinējām 35. gadadienu.

Tie bija jauna sākuma gadi, kuros, par spīti visiem izaicinājumiem un grūtībām, valdīja optimisms. Mēs ticējām mierīgai līdzāspastāvēšanai, esot vienotiem daudzveidībā Eiropā, un lielākā daļa no mums pieredzēja, kādi ir miera nestie ieguvumi.
Šobrīd mēs dzīvojam lielākās pārdomās.

Daudzos jautājumos mēs piedzīvojam izteiktu polarizāciju, kas arvien saasinās un ko savās interesēs grib izmantot arī mūsu brīvo un demokrātisko sabiedrību kārtības pretinieki. Mūsu sabiedrības integrācijas saglabāšana un stiprināšana tādēļ ir mūsu visu uzdevums. Mums atkal ir jāiemācās vēl uzmanīgāk ieklausīties vienam otrā, izturēties ar savstarpēju cieņu, uzturēt un aizsargāt mūsu demokrātiju.

Tomēr ārkārtīgi satraucošs ir fakts, ka Eiropā atkal ir atgriezies karš. Krievijas pilna apmēra karš Ukrainā ir arī uzbrukums mūsu miera kārtībai Eiropā. Ciešanas un sēras ir pārņēmušas mūsu sirdis, tāpat kā bažas par nākotni. Savā sirdī mēs glabājam arī atmiņas par Austrumvācijas un citu Eiropas valstu iedzīvotāju cīņu par brīvību un neatkarību. Un arī tāpēc mēs atbalstām Ukrainu tās cīņā par brīvību un neatkarību. Kā nerimtīgi akcentē Vācijas kanclers Šolcs un ārlietu ministre Bērboka „tik ilgi, cik tas būs nepieciešams.“

Laiki ir grūti, tomēr es esmu pārliecināta, ka pārmaiņas, kas notikušas pirms 34 gadiem un par kuru īstenošanos iespēju gadu gaitā neviens vairs nebija uzdrošinājās cerēt, mums māca vienu – mums ir jāiestājas par savu nākotni un ar pārliecību jāstrādā tās labā, kaut arī dažreiz nav viegli būt drosmīgiem. Pats svarīgākais toreiz un tagad ir turēties kopā, gan iekšējās, gan ārējās attiecībās. Kā vāciešiem, kā eiropiešiem, kā sabiedrotajiem, kā demokrātiem. Tas, starp citu, attiecas arī uz pasaules nāciju sadarbību nākotnei svarīgos jautājumos. Vienīgais ceļš, kā nodrošināt demokrātiju un mieru nākotnei, ir ticība tiem un pašaizliedzīgs kopīgs darbs, lai to panāktu. Tā, kā to nu jau vairāk nekā 30 gadus dara vācieši un latvieši.

Tādēļ es arī izjūtu dziļu pateicību par ciešajām draudzības saiknēm starp Latvijas Republiku un no jauna apvienoto Vāciju. Šī partnerība mums ir sevišķi svarīga, it īpaši apzinoties, ka mūsu abu valstu kopīgā vēsture nav bijusi vienkārša. Mēs esam lepni un laimīgi, ka šodien esam kopā plecu pie pleca kā līdztiesīgi partneri un sabiedrotie Eiropas Savienībā un NATO – tagad un arī turpmāk.

Atļaujiet man par to pacelt glāzi kopā ar Jums!

Dāmas un kungi!
Es pateicos Jums, ka pieņēmāt mūsu ielūgumu uz Vācijas Vienības dienas svinībām. Novēlu mums visiem jaukus svētkus!
Bet vēl atļaujiet man pateikties Rīgas Valsts Vācu ģimnāzijas korim. Jūs dziedājāt patiesi brīnišķīgi! Tagad skolēni mums nodziedās vēl divas dziesmas no sava repertuāra, un es Jums apsolu, ka tam ar politiku nebūs nekāda sakara: „Tu, tu esi manā sirdī“ un „Mans mazais zaļais kaktuss“. Jūs drīkstat dziedāt līdz, vienalga, kādā valodā!