Bieži vien dzīvē lietas ievirzās negaidītā gultnē: Egila Levita personā par pirmo Latvijas vēstnieku Vācijā kļuva trimdas latvietis, kurs pats ar šādu iespēju nebija rēķinājies. „Man piezvanīja ārlietu ministrs Jānis Jurkāns un paziņoju, ka es esmu nozīmēts par vēstnieku Vācijā, iepriekš man neko nesakot,“ stāsta Valsts prezidents Levits 2021. gadā. Vācijas Federatīvajā Republikā izglītību ieguvušais jurists pirms tam gan bija bijis Latvijas Ārlietu ministrijas konsultants un līdz ar to piedalījies Vācijas un Baltijas valstu diplomātisko attiecību atjaunošanas svinīgajā ceremonijā 1991. gada 28. augustā Bonnā.

Tomēr šis paziņojums nāca kā zibens no skaidrām debesīm. „Es kaut ko tādu negaidīju un biju mazliet pārsteigts,“ atceras Levits. Laiku pārdomām Jurkāns iesākumā negribēja atvēlēt, jo nominēts ir nominēts. „Tomēr pāris dienas pārdomām man galu galā atvēlēja, un beigu beigās es piekritu.“ Līdzīgi kā Vācijā arī citās valstīs, piemēram, ASV, Lielbritānijā, Francijā un Zviedrijā par pirmajiem vēstniekiem iecēla tur dzīvojošus trimdas latviešus vai latviešu izcelsmes cilvēkus. „Lēmumi tika pieņemt ļoti pragmātiski – jau finansiālu apsvērumu dēļ vien Latvija tikpat kā nevarēja atļauties kādu nosūtīt darbā no Latvijas,“ stāsta Levits. Tādēļ amatā nozīmēja jau attiecīgajās valstīs dzīvojošos tautiešus.[1]

Pēc Levita piekrišanas viņu vispirms iecēla par pilnvaroto lietvedi un Latvijas pilnvaroto Baltijas valstu informācijas birojā Bonnā, nedaudz vēlāk 1992. gada 9. jūlijā viņš pasniedza akreditācijas rakstu Vācijas prezidentam Rihardam fon Veiczekeram. To viņš pirms trim dienām Rīgā bija saņēmis no toreizējā valsts vadītāja Anatolija Gorbunova. Pēc dokumenta saņemšanas viņš Latvijas preses pārstāvjiem akcentēja, ka tik mazai valstij kā Latvijai ārpolitika ir ārkārtīgi svarīga joma un ka attiecībām ar Vāciju ir īpaša vieta. „Tā ir valsts, kas Latvijas vēsturē vienmēr spēlēja lielu lomu,“ viņš teica laikrakstam „Diena“.[2]

Vācija – otrā dzimtene

Tas attiecās arī uz viņu personīgi – laikā, kad viņu iecēla jaunajā amatā, Egils Levits lielāko daļu dzīves bija pavadījis Vācijas Federatīvajā Republikā, uz kuru viņš ar vecākiem emigrēja 1972. gadā. „Vācija mūs ar ģimeni uzņēma, kad mums padomju okupācijas režīma dēļ bija jāatstāj Latvija,“ Levits stāsta par savu dzīvi.[3] Toreiz 17 gadu vecumā viņš apmeklēja Minsteres Latviešu ģimnāziju, kurā viņš vēlāk atgriezās kā politikas un vēstures skolotājs. Skolu finansiāli atbalstīja arī Vācijas valdība, un tajā izveidojās svarīgākais latviešu kultūras un izglītības centrs brīvajā pasaulē.

Pēc Minsteres ģimnāzijas pabeigšanas Levits vispirms Hamburgā studēja ķīmiju, vēlāk tieslietas un politoloģiju. „Es esmu, ja tā var teikt, pilntiesīgs vācu jurists,“ reiz teica Latvijas valsts vadītājs. Tas viņu vieno ar ilggadējo amata kolēģi Vācijā Franku Valteru Šteinmeieru, ar kuru Levitam ir ciešas un draudzīgas attiecības. Abus joprojām saista jurisprudence, un tiesiskuma jautājumi viņiem ir īpaši svarīgi. Viņu sarunas bieži vien izvērtās ilgākas nekā sākotnēji ieplānots.

Jurisprudence un politika kā vienojoši elementi

Savu tiesu referendāra laiku Levits pavadīja valsts ziemeļos – Šlēzvigas-Holšteinas federālās zemes Apgabaltiesā Ķīlē, kas viņu nosūtīja uz dažādiem dienestiem, tostarp arī uz Vācijas Bundestāga zinātnisko dienestu Bonnā un Vācijas rūpniecības konfederāciju Ķelnē.[5] 1988. gadā tiesa viņu pieņēma darbā arī kā zvērinātu latviešu un krievu valodas tulkotāju.[6] Bundestāgā Levits toreiz nodarbojās ar Hitlera – Staļina pakta slepeno protokolu, kura esamību Padomju Savienība tolaik noliedza, un sagatavoja starptautiskajās tiesībās balstītu eksperta slēdzienu. Tajā viņš nonāca pie konstatācijas, ka Vācijai no pakta formāli nav jāizstājas, jo tas jau no paša sākuma, pārkāpjot starptautiskās tiesības, nemaz nebija spēkā. Eksperta slēdziena kopiju no Bundestāga arhīva Levitam 2022. gada novembrī, kad viņš kā Latvijas Valsts prezidents apmeklēja Vāciju, pasniedza Bundestāga prezidente Berbele Bāsa.

Levits beidza studijas ar lielo jurista valsts eksāmenu, ko 1989. gada 3. februārī pieņēma Brēmenes, Hamburgas un Šlēzvigas – Holšteinas federālo zemju Kopīgā juridiskā eksaminācijas komisija. Tas 90. gadu vidū viņam pavēra durvis starptautiskai juridiskai karjerai. Līdz ievēlēšanai Latvijas Valsts prezidenta amatā 2019. gada maijā Levits bija tiesnesis Eiropas Cilvēktiesību tiesā (ECT) Strasbūrā (1995.-2004.), kā arī tiesnesis Eiropas Savienības tiesā (EST) Luksemburgā (2004.-2019.). Bez tam viņš bija samierinātājs Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) Samierināšanas un arbitrāžas tiesā, kā arī arbitrs Pastāvīgajā šķīrējtiesā.

Akadēmisks cīnītājs par Latvijas neatkarību

Par viņa akadēmiskajiem skolotājiem un mentoriem kļuva abi pazīstamie vācbaltiešu profesori Dītrihs A. Lēbers (1923.-2004.) un Boriss Meisners (1915.-2003.), kuru zinātnisko darbu būtiski ietekmēja viņu interese par Padomju Savienību un Baltijas valstīm. Levits laika posmā no 1984. līdz 1986. gadam bija zinātniskais līdzstrādnieks Lēbera vadītajā Ķīles Universitātes juridiskajā fakultātē, vēlāk no 1989. līdz 1991. gadam - Getingenas Universitātes Vācijas un Austrumeiropas institūtā Meisnera vadībā. Lejassaksijas universitātes pilsētā viņš bez tam kopš 1989. gada bija uzņemts advokatūrā. Šajā laikā Levits atkal regulāri apmeklēja Latviju un aktīvi iesaistījās neatkarības kustībā, ar kuras pirmsākumiem viņš kā politologs jau bija nodarbojies savā 1986. gadā sarakstītajā diplomdarbā „Politiskais konflikts starp padomju virskundzības pretenzijām un nacionālās patstāvības centieniem Latvijā“.

Profesors Meisners man deva lielu brīvību, lai aktīvi iesaistītos Latvijas norisēs. Tas bija ļoti svarīgi. Nedomāju, ka daudzi cilvēki iesaistītos šādā veidā,„ cieņpilni stāstīja Levits. Meisners esot bijis “Baltijas valstu patriots„ un esot viņu atbalstījis un iedrošinājis aktīvi darboties dzimtenē. “Aptuveni ik pa diviem mēnešiem es uz nedēļu devos uz Latviju. Kad vien man tur vajadzēja būt, es tur biju, arī uz ilgāku laiku.„ Tas bija iespējams arī, pateicoties vācu pasei, kas viņam bija izdota pēc Vācijas pilsonības saņemšanas 1985. gadā. Līdz ar to viņš varēja optimāli izmantot ierobežotās iespējas aizbraukt uz Padomju Savienību.[7]

Borisa Meisnera sniegtais atbalsts nenāca nejauši. Vācbaltiešu jurists bija viens no Vācijas pazīstamākajiem Austrumeiropas jaunāko laiku vēstures un politikas ekspertiem. Pēc 2. Pasaules kara viņš, strādājot Vācijas Ārlietu ministrijā, deva būtisku ieguldījumu teritoriālas atrunas formulējuma izstrādē, ko Vācijas kanclers Konrāds Adenauers izmantoja Vācijas valdības vārdā sava Maskavas apmeklējuma laikā vestajās sarunās par diplomātisko attiecību nodibināšanu ar Padomju Savienību. Līdz ar to bija stigri noteikta Baltijas valstu inkorporācijas Padomju Savienībā neatzīšana. Atrunu Meisners ieteica izmantot, būdams Padomju Savienības nodaļas toreizējais vadītājs. Šo pašu pozīciju turpināja pārstāvēt arī viņa vietnieks un pēctecis Bernts fon Štādens.

„Pamatojoties uz neatzīšanas politiku, vācu pusei radās iespēja atbalstīt atsevišķas Vācijā dzīvojošo latviešu sabiedriskās aktivitātes,“ rakstīja Meisners.[10] Viņu intereses līdz diplomātisko attiecību atjaunošanai pārstāvēja neoficiālie pārstāvji, vispirms Roberts Liepiņš (1890.-1978.) un Ādolfs Šilde (1907.-1990.), vēlāk 1947. gadā dzimušais Andrejs Urdze. Viņi savā ziņā bija Levita priekšteči. Akreditācijas raksta svinīgajā pasniegšanas ceremonijā arī tika pieminēts viņa bijušā zinātniskā vadītāja vārds. „Vācijas prezidents, acīm redzot, iepriekš bija izlasījis manu biogrāfiju, pieminēja manu zinātnisko darbību un tad sāka runāt par Borisu Meisneru,“ tā Levits atceras tikšanos ar fon Veiczekeru.[11]

Pēdas Latvijas konstitucionālajā un tieslietu sistēmā

Cīņā par neatkarību Levits lika lietā visas savas juridiskās zināšanas, lai izstrādātu no jauna veidojamās Latvijas valsts juridiskos pamatus. Viņš bija viens no 1990. gada 4. maija neatkarības deklarācijas līdzautoriem, vēlāk viņš konsultēja Latvijas parlamentu starptautisko tiesību, konstitucionālo tiesību un likumdošanas reformas jomās. Lielo pārmaiņu laikos viņš ar vārdiem un darbiem atbalstīja arī Latvijas Ārlietu ministriju.

„Man toreiz nebija kādas formālas funkcijas, es drīzāk biju kā sava veida brīvprātīgais palīgs,“ stāsta Levits. Sākumā viņš esot saņēmis un atbildējis uz faksiem un paziņojumiem, kuros citas valstis informēja Latviju par to, ka atzīst tās neatkarību un suverenitāti. Vēlāk viņš rakstīja daudzus ārpolitikas slēdzienus un memorandus.

Arī būdams Latvijas vēstnieks Bonnā, Levits turpināja konsultēt savu valsti tieslietu un tiesu sistēmas jomā. „Vakaros es bieži vien sēdēju pie rakstāmgalda, rakstot likumus, piemēram, Satversmes tiesas likumu, noteikumus par administratīvā procesa kārtību un citus normatīvos aktus. Toreiz Latvijā vēl nebija neviena cita, kas to būtu varējis darīt,“ viņš saka. Te nu Levits varēja izmantot savas apjomīgās zināšanas par Vācijas juridisko sistēmu, kas atspoguļojās diezgan daudzos Latvijas likumos. Kā paraugu viņš īpaši izmantoja Vācijas konstitucionālās un administratīvās tiesības. „Latvijas jurisprudence jau no laika gala ir bijusi tuva Vācijas,“ stāsta pazīstamais jurists par vēsturiskajām tieslietu tradīcijām Latvijā.[12]

Nepilni gadu pēc stāšanās vēstnieka amatā Levitam radās iespēja pilnībā pievērsties jurisprudencei Latvijā. Pēc pirmajām parlamenta vēlēšanām neatkarību atguvušajā Latvijā 1993. gada jūnijā viņš kļuva par tieslietu ministru un Ministru prezidenta biedru, uzņemoties atbildību valdības līmenī. Arī daudzi citi trimdas latvieši no Rietumiem, kur viņi bija uzauguši un pārņēmuši attiecīgās vērtības, deva savu ieguldījumu dzimtenei, uzņemoties nozīmīgus amatus politikā un tautsaimniecībā.

[1] Levits, E. (2021, 10.6.). Gespräch mit dem Autor.

[2] Vucina, G. (1992, 6.7.). Nākošais vēstnieks Vācijā saņem akreditācijas rakstu. Diena, Nr. 122, 7.7.1992., 8. lpp.

[3] dpa (2019, 16.8.). Lettlands Präsident: „Deutschland ist mir ans Herz gewachsen“. Deutsche Presse-Agentur.

[4] Steinmeier, F.-W. (2021, 16.9.). Rede bei einem Mittagessen mit den Staatsoberhäuptern der Republik Estland, der Republik Lettland und der Republik Litauen. [Runa]. Pilns runas teksts lasāms šeit: https://www.bundespraesident.de/SharedDocs/Reden/DE/Frank-Walter-Steinmeier/Reden/2021/09/210916-Tischrede-Baltische-Staaten.html

[5] Libeka, M. (2020, 16.7.). Patiesība par manu ģimeni, pilsonību un izglītību. Intervija. Latvijas Avīze, Nr. 134 (6571), 16.7.2020., 4.-5. lpp.

[6] N.N. (1988). Paziņojums. Brīvā Latvija: Apvienotā „Londonas Avīze“ un „Latvija“, Nr. 109, 26.12.1988., 5. lpp.

[7] Levits, E. (2021, 10.6.).

[8] dpa (2019, 16.8.). Lettlands Präsident: „Deutschland ist mir ans Herz gewachsen“. Deutsche Presse-Agentur [Pressemeldung].

[9] Libeka, M. (2020, 16.7.).

[10] Meissner, B. (2000). Der Beitrag der Bundesrepublik Deutschland zur Wiederherstellung der staatlichen Unabhängigkeit Lettlands. Grāmatā: Meissner, B.; Loeber, D. und Hennig, D. (Hrsg.). Die Deutsche Volksgruppe in Lettland: Aktuelle Fragen des deutsch-lettischen Verhältnisses. Bibliotheka Baltica. Schönstatt-Verlag. 216.-222. lpp.

[11] Levits, E. (2021, 10.6.).

[12]Turpat.

Lehrer und Schüler „Herr Kariņš war mein bester Schüler in Polititk und Geschichte, und so ist es bis heute,“ sagte Levits einmal mit einem Schmunzeln auf den Lippen.

„Münster hat meine lettische Identität auf ewig gefestigt “ Zum Ruhm des lettischen Gymnasiums in Münster tragen besonders ihre ehemaligen Schüler bei. Zwei bekannte Absolventen erinnerten sich anlässlich des 75. Jahrestags der Schulgründung in der lettischen Tageszeitung Latvijas Avīze an ihre Zeit an der Lehranstalt: Egils Levits: „Ich war zweimal am lettischen Gymnasium in Münster - das erste Mal als Schüler, das zweite Mal als Lehrer. Als ich mit meiner Familie nach Deutschland kam, wurde meine Hochschulreife, die ich zuvor in Riga erworben hatte, nicht als ausreichend angesehen, um meine Ausbildung an einer deutschen Universität fortzusetzen. Daher habe ich ein Jahr in Münster studiert und mit dem dort erlangten Abitur meine Studentenlaufbahn beginnen können. In diesem einen Jahr entdeckte und beteiligte ich mich aktiv in der Welt der Exil-Lettinnen und Letten, die von ihrem Wesen her ein alternatives, freies Lettland war, eine Fortsetzung des unabhängigen Lettlands außerhalb des okkupierten Lettlands. Ich erinnere mich, dass ich viele Bücher in der Schulbibliothek gekauft habe. Besonders solche über Geschichte und Politik, einschließlich lettischer Literatur, und oft las ich bis tief in die Nacht, um mehr darüber in Erfahrung zu bringen, was für mich zu dieser Zeit in Lettland nicht zugänglich war. Zehn Jahre später kehrte ich zur Schule zurück und unterrichtete als Lehrer kurzzeitig Politik und Geschichte.. “ Krišjānis Kariņš: „Ich bin in den USA aufgewachsen. An der University of Western Michigan gab es ein lettisches Sprachstudienprogramm, wo man eine “Auffrischimpfung 191.: Egils Levits (m.) als Lehrer am lettischen Gymnasium in Münster. Quelle: Archiv der Lettischen Gemeinschaft in Deutschland e.V. im Lettischsein„ erhalten konnte. Der andere derartige Ort war das Gymnasium in Münster. Ich habe die 12.Klasse in Amerika abgeschlossen und bin dann nach Münster in die 13. Klasse gegangen. Aus akademischer Sicht war die Schule sehr gut. Es herrscht dort eine sehr patriotische, sehr dynamische Atmosphäre. (...) Münster hat meine lettische Identität auf ewig gefestigt. Die Freundschaften, die dort in der Jugend entstanden sind, waren sehr langlebig. [...] Es ist nicht verwunderlich, dass viele nach der Erfahrung in Münster ihren Weg nach Lettland gefunden haben. Wir haben erkannt, dass wir diejenigen sind, die den lettischen Geist weitertragen müssen.

Albertu Kaspari un Igauniju, Latviju un Lietuvu saveda kopā kāda konference par dabas jautājumiem Vismārā 1990. gada vasarā, kurā viņš piedalījās kā vides aizsardzības asociācijas darbinieks. Pēc konferences Kaspari iepazinās ar trim Baltijas jauniešiem, kuri meklēja kontaktus ar rietumiem. Viņi labi sapratās, un jau drīz viņš apmeklēja Latviju. Latvijas iedzīvotāju brīvības gars viņu iedvesmoja, tāpēc Kaspari iesaistījās mēģinājumos Brēmenē nodibināt Baltijas valstu informācijas biroju. Kad šajā laikā Latvija atguva neatkarību, Brēmenē izveidojās biedrība INFOBALT, kura drīz sāka darbu pie saviem sadarbības projektiem, lai izveidotu kontakttīklu arī starp vāciešiem, kuri orientējās Baltijas valstu tematikā. Līdz 2003. gadam tika izdota avīze “Infoblatt baltische Staaten„, kas publicēja ziņojumus par sadarbību, Igaunijas, Latvijas un Lietuvas aktuālo politiku un ikdienu.

Kaspari vairākus gadus darbojās kāda vācu nodibinājuma projektā un šajā laikā regulāri apmeklēja Latviju un Rīgu. Kopš 2000. gada biedrības INFOBALT projektu grupa izveidoja arī radio raidījumu “Baltische Stunde„, kurā tika pārraidītas arī daudzas Kaspari sagatavotas sarunas un intervijas. Notikumus Latvijā, kā arī starpvalstu sarīkojumus Kaspari atspoguļoja arī fotogrāfijās – gan Latvijas pirmo dalību gadatirgos - ITB Berlin un Hannover-Messe, gan arī 1997. gada Leipcigas grāmatu gadatirgū, kur galvenā tēma bija Baltijas valstis, gan arī EXPO 2000, Rīgas 800 gadu jubilejas svinības, 2003. gada Eirovīziju Rīgā, kā arī referendumu par iestāšanos ES.

Šīs nu jau vēsturiskās fotogrāfijas padarīja Kaspari par unikālu hronistu, kas dokumentējis pirmos gadus pēc Vācijas un Latvijas diplomātisko attiecību atjaunošanas. Viņa fotogrāfijas tika izstādītas Vācijā kultūras mēneša O!Vācija ietvaros 2008. gadā un 2014. gadā arī Rīgā. Raidījums “Baltische Stunde„ skan vēl šodien, tajā bieži piedalās viesi no Igaunijas, Latvijas vai Lietuvas, iepazīstinot ar jaunākajām grāmatām un ziņām par kultūras un sabiedrības norisēm. Klāt nākuši arī blogi, Facebook grupa un plašs biedrības arhīvs, kura materiāli vēl gaida zinātnisku izvērtēšanu.

Paklausieties arī Jūs!

“Es nemaz tā īsti nezināju, kas mani sagaida„

Viņai reti kad nav, ko teikt, un viņa allaž trāpa ar vārdu īstajā vietā. Tas, ka divpusējās attiecībās Vācija un Latvija gandrīz vienmēr runā vienā balsī, savā ziņā ir arī viņas nopelns - Anda Švēde nu jau vairāk nekā trīsdesmit gadus ir Vācijas vēstniecības Rīgā tulce.

Kā īsti sakās Jūsu laiks Vācijas vēstniecībā Rīgā pirms vairāk nekā trīsdesmit gadiem?

Es teiktu, ka tas bija liktenis. Es toreiz biju pasniedzēja Latvijas Universitātē, un mani grāfam Lambsdorfam ieteica kāds profesors, kura krietni jaunākajai dzīvesbiedrei es mācīju vācu valodu. Līdz tam mēs nebijām personīgi pazīstami. Bet viņš man piezvanīja un teica, ka Vācijas vēstnieks meklējot darbinieci. Un tad es vienkārši devos uz viesnīcu “Rīdzene„ un stādījos priekšā. Un tā es te nonācu.

Vai Jums toreiz bija skaidrs, kas Jūs sagaida?

Nē. Godīgi sakot, man nebija ne mazākās jausmas. Latvijā notiekošo lielo pārmaiņu laikā man gan bija tāda sajūta, ka es strādāšu kaut kur citur. Bet, ka viss varētu izvērsties tā kā izvērtās – tas patiešām bija neticami. Es nedomāju, ka pati būtu pieteikusies darbam vēstniecībā. Jo man šķita, ka neesmu tam pietiekami kvalificēta. Domāju, ka patiesi nebūtu saņēmusies.

Vai pārorientēties bija grūti?

Protams. Es esmu diplomēta vācu valodas skolotāja. Studiju laikā man nemācīja nedz rakstisko, nedz mutisko tulkošanu. Padomju laikā Latvijā vāciešu bija ļoti maz, līdz ar to Latvijā man tikpat kā nebija iespējas pielietot vācu valodu saziņā. Daudz kas man bija pilnīgi jauns un iepriekš neiepazīts. Tā īsti tulkot iemācījos tikai Bonnā – pirmajos Vācijas Ārlietu ministrijas rīkotajos piecu nedēļu secīgās tulkošanas kursos. Sākumā man likās, ka es to nevarēšu, bet vēlāk izrādījās, ka varu gan.

Vēl būtiski atšķīrās arī mani darba uzdevumi un darba laiks vēstniecībā. Bieži vien bija jāstrādā arī vēlās vakara stundās vai arī nedēļas nogalē. Tā tas dažreiz gadās arī tagad, tomēr sākuma fāzē vēl nebija tik daudz darbinieku un darba pienākumi nebija tik precīzi noteikti. Bija jādara tas, kas pēkšņi bija jādara. Man bija gan jātulko, gan arī ļoti daudz jāorganizē. Tur no sākuma bieži vien vajadzēja arī improvizēt. Patlaban viss ir daudz sakārtotāks un strukturētāks, mums vēstniecībā ir arī krietni vairāk kolēģu nekā pirmsākumos. Tagad vairs nav jāstrādā līdz pilnīgam spēku izsīkumam, lai visu paspētu.

Kādas vizītes Jums ir palikušas īpaši labā atmiņā?

Vienmēr atcerēšos toreizējā Vācijas prezidenta Riharda fon Veiczekera vizīti. To sajūtu, ka ir iespēja redzēt tādu personību savām acīm. Vai arī Vācijas kancleres Angelas Merkeles vizītes – ar ļoti augsta līmeņa sarunām un, protams, īpašu izaicinājumu man kā tulcei. Ļoti labi atceros arī valsts ministra Gintera Ferhoigena vizīti, kad 1999. gada sākuma tika parakstīts Līgums par vīzu režīma atcelšanu starp mūsu valstīm. Tāpat arī dziļi iespiedusies atmiņā Latvijas Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa vizīte Bonnā un tikšanās ar Vācijas kancleru Helmūtu Kolu. Sākuma diezgan bieži tulkoju abām pusēm, lai gan tas nav īsti tipiski. Mūsdienās tas tādā formā vairs nav īsti iespējams, vismaz attiecībā uz atsevišķiem aspektiem.

Kuru cilvēku ir bijis tulkot visgrūtāk?

Tādu īpaši sliktu atmiņu man nav. Visi vienmēr ir ļoti pieklājīgi, sniedz roku arī tulkam, dažreiz arī parunājas. Gadās, ka kāds savas runas laikā aizmirst par tulkojumu, bet tā arī nav problēma. Tā sakot, klients ir galvenais, un tulka darbs ir tulkot. Klients drīkst runāt tik ilgi, cik grib un cik nepieciešams, ar to tulkam ir jātiek gala.

Vai mutiskā tulkošana laika gaitā ir kļuvusi vienkāršāka vai sarežģītāka?

Vienkārši nav bijis nekad. Tur nekas nav mainījies. Lai labi tulkotu, ir nopietni jāsagatavojas, jo tā jau nav papļāpāšana pie kafijas krūzes. Ir jāspēj kārtīgi nokoncentrēties. Protams, nevajadzētu pieļaut kļūdas. Īpaši liela atbildība ir sevišķi augsta līmeņa vizīšu laikā. Te arī slēpjas tulka darba skaistums un izaicinājumi. Ir sajūta, kā tādējādi arī tu pats dod, kaut arī nelielu, tomēr ieguldījumu Vācijas un Latvijas attiecību veidošanā un savstarpēja sapratnē.

Kādas svarīgākās rakstura iezīmes ir nepieciešamas tulkam?

Elastīgums un smalkāko valodas nianšu izjūta. Svarīga ir arī spēja uztvert tekstus un izteikumus analītiski. Ir jāspēj ātri apgūt jaunas tematiskās jomas un sekot pasaules aktualitātēm, lai regulāri papildinātu savu vārdu krājumu.

Kā Jūs īsti gatavojaties?

Tiklīdz kaut kas kļūst zināms par sarunu tēmām, es lasu pieejamos rakstus par attiecīgo tēmu. Un kā to apzīmē latvieši un kā vācieši. Un tad es uztaisu sev nelielu vārdiņu sarakstu, kura apkopots viss svarīgākais, lai vajadzības gadījumā varētu ātri uzmest aci. Vislabāk tas palīdz pie secīgās tulkošanas, tulkojot sinhroni, laika ir mazāk.[1]

[1] Schwede, A. (2021, 12.7.). Saruna ar autoru.

Demokrātijai Vācijas mainīgajā vēsturē nekad nav klājies viegli. Tās vēsturiskie pamati tika likti 1919. gadā Veimāras Nacionālas Sapulces laikā. Vietas vārds ietekmēja arī Veimāras Republikas nosaukuma izvēli. Tomēr tai bija lemts pastāvēt tikai 14 gadus, un to nomainīja viena no Vācijas vēstures tumšākajām nodaļām. Tomēr 1919. gadā tika rosināta attīstība ar tālejošām sekām, kas skāra arī Latviju. To atgādināja arī Vācijas prezidents Franks Valters Šteinmeiers savā svētku uzrunā par godu Latvijas Satversmes 100. gadadienai 2022. gada 15. februārī Rīgā. Uz svinībām viņu bija uzaicinājis amata kolēģis Egils Levits.

Savā runā Rīgas pilī Šteinmeiers akcentēja, ka Veimāras Konstitūcija bija stingri balstīta Eiropas tiesību tradīcijā, vienlaikus esot moderna un perspektīva. Tādēļ tā ir kalpojusi par paraugu daudzām valstīm, kas radās vai arī tika pārveidotas par republikām pēc pirmā pasaules kara. “Īpaši lielu ietekmi tā atstāja uz Jūsu konstitūciju – Satversmi – kaut arī Satversmes sapulce Rīgā meklēja un arī atrada savus risinājumus,„ teica Vācijas prezidents.

Gan Vācijā, gan Latvijā tolaik pirmo reizi vēsturē tika nostiprināts tautas suverenitātes princips, dodot iespēju rasties līdz tam nepieredzētai sabiedrības un politikas telpai. “Veimāras Republikas un Latvijas Konstitūcijas līdz ar to radīja tiesisko telpu, kurā vajadzēja arvien no jauna vienoties par demokrātisko pašnoteikšanos un individuālo brīvību, kas arī izdevās,„ Šteinmeiers atzinīgi novērtēja 1919. un 1922. gada tiesību kopumu, kurā jau tika nostiprinātas arī sieviešu vēlēšanu tiesības.

Arī mūsdienās abu valstu Konstitūcijas, Šteinmeiera vārdiem sakot, atkal veido “satvaru dažādas izcelsmes, reliģijas, kultūras un politiskās pārliecības cilvēku vienlīdzīgai un miermīlīgai līdzāspastāvēšanai.„ Vācijā Pamatlikums nosaka, kādas ir pilsoņu un valsts savstarpējās attiecības, kopš 1949. gada tas ir augstāks par visiem pārējiem likumdošanas aktiem. Tomēr vēl joprojām tiesību eksperti strīdas par to, vai tā koncepcija tik izstrādāta saskaņā ar Veimāras reiha konstitūciju vai kā nepārprotams pretstats tai.

Latvijā toties situācija ir daudz vienkāršāka. “Pēc atbrīvošanās deviņdesmitajos gados Jūs Latvijā dažviet pamainījāt un pielāgojāt savu veco Konstitūciju,„ teica Šteinmeiers. “Tā ir viena no vecākajām spēkā esošajām, konstitūcijām pasaulē, bet nav nedz noputējusi, nedz aprūsējusi, gluži otrādi – tā ir ļoti dzīva Konstitūcija, atvērta sabiedrības pārmaiņām, un tās demokrātiskais gars vēl joprojām ir iedvesmojošs.„[1]

[1] Steinmeier, F.-W. (2022, 15.2.). Rede des Bundespräsidenten bei der Konferenz “100 Jahre Satversme„ zum Verfassungsjubiläum von Lettland. Pilns runas teksts atrodams šeit: https://www.bundespraesident.de/SharedDocs/Reden/DE/Frank-Walter-Steinmeier/Reden/2022/02/220216-Lettland-Verfassungsjubilaeum.html

Zīmīgs lielums Vācijas Austrumeiropas pētniecības aprindās un viena no nozīmīgākajām Latvijas tieslietu vēstures personībām – Dītrihs A. Lēbers veltīja savu dzīvi un darbu demokrātijai un tiesiskumam.

Viņa nopelni ir ļoti lieli un augstu novērtēti – vācbaltu jurists, politologs un vēsturnieks Dītrihs A. Lēbers spēlēja izšķirošu lomu Latvijas kā tiesiskas valsts atjaunošanā un pēc Latvijas neatkarības atgūšanas 1991. gadā ar sirdi un dvēseli iesaistījās darboties spējīgas tieslietu sistēmas izveidošanā. “Latvija augstu vērtē profesora Lēbera veikumu Latvijas labā un būs viņam vienmēr pateicīga par savai dzimtenei izrādīto lojalitāti,„ teica Valsts prezidents Egils Levits kādā konferencē 2023. gada 4. janvārī Rīgas pilī.[1] Tajā Latvija pieminēja Rīgā dzimušā Lēbera 100. dzimšanas dienu. Viņa tēvs Augusts jaunajā Latvijas Republikā ilgus gadus bija bijis Augstākās Tiesas tiesnesis.

Tāpat kā lielākajai daļai vācbaltiešu arī Lēberu ģimenei pēc Hitlera-Staļina pakta noslēgšanas 1939. gadā nācās atstāt Latviju un pārcelties uz Vāciju. Tur viņš pēc kara studēja tieslietas, sarakstīja nozīmīgus darbus par Baltijas valstīm un starptautiskajām tiesībām un 1980to gadu beigās aktīvi atbalstīja Baltijas valstu brīvības centienus. Neaizmirstams ir fakts, ka Lēbers Igaunijā jau 1988. un 1989. gadā uzstājās ar publiskiem priekšlasījumiem par Hitlera-Staļina paktu un slepenajiem protokoliem, kuru esamību padomju puse toreiz vēl oficiāli noliedza. Arī pēc neatkarības atgūšanas viņš turpināja pedagoģisko darbu – Latvijā Lēbera profesionālās zināšanas varēja izmantot vesela juristu un zinātnieku paaudze.[2]

Lēbers bija viens no pirmajiem vācbaltiešiem, kuri (nepārtrauktā VDK uzraudzībā) pēc 2. pasaules kara apmeklēja Latvijas PSR. Viņa VDK lieta ir viena no nedaudzajām, kas Latvijā saglabājusies pilnībā. No tās izriet, ka padomju slepenais dienests viņu turēja aizdomās par spiegošanu Vācijas interesēs un par kontaktiem ar citiem rietumvalstu izlūkdienestiem. Lēbers pēc tam iepazinās ar 800 lpp. biezās lietas materiāliem, kurus VDK bija pret viņu savākusi. Pēc tam viņš par šo tēmu 1996. gadā publicēja rakstu avīzē Latvijas arhīvi.[3]

Lēbers bija arī viens no tiem pirmajiem ārvalstniekiem, kuriem 1991. gada 28. augustā lidostā Rīga tika izdota Latvijas Republikas vīza. “Esmu bijis šeit jau vairākkārt, bet šī ir vēsturiska diena,„ viņš toreiz teica laikrakstam Diena.[4] Par viņa ciešajām attiecībām ar dzimto zemi liecina vēl viena vēsturiska epizode – 1954. gada vidū Latvijas trimdas vēstniecībā Londonā Lēberam pēc pieteikuma izskatīšanas izdeva Latvijas pasi. Tas bija lēmums, kas saskaņā ar valsts turpināšanās principu, vēlāk ietekmēja arī Latvijas pilsonības jautājumu tiesību veidošanu.[5]

Būtisku ieguldījumu Lēbers deva arī Latviešu – vācbaltu kultūras biedrības Domus Rigensis izveidošanā, kas atrodas Vecrīgā Mencendorfa namā. Vēsturiskais nams agrāk piederēja Lēbera vecvecākiem. Lēbers tur drīkstēja apmesties līdz mūža beigām, un tagad viņam tur ir ierīkota memoriālā istaba.[6]

[1] Welscher, A. (2023, 7.1.). Dietrich André Loeber: Baltic German legal scholar and true Latvian patriot. eng.lsm.lv. https://eng.lsm.lv/article/culture/history/dietrich-andre-loeber-baltic-german-legal-scholar-and-true-latvian-patriot.a490535/ (pēdējo reizi skatīta 07.11.2023). Das Programm und ein Mitschnitt der Konferenz sind abrufbar unter: https://www.president.lv/lv/jaunums/video-starptautiska-konference-ditrihs-andrejs-lebers-dietrich-andre-loeber-100-vacbaltietis-un-latvijas-pilsonis-starptautisko-tiesibu-specialists-un-laikabiedrs (pēdējo reizi skatīta 07.11.2023.).

[2] Turpat un Terihova, S. (2018.). Dītrihs Andrejs Lēbers: demokrātiskai un tiesiskai Latvijai veltīts mūžs, Jurista vārds, Nr. 30 (1036), 24.7.2018. 8.-21. lpp.

[3] Daļa no VDK dokumentiem par Lēberu atrodami īpaši izveidotā vietnē Latvijas Nacionālajā arhīvā: https://kgb.arhivi.lv/dokumenti/vdk/operativas-lietas/ber Lēbera komentārus lasiet: Lēbers, D. (1996.). “Bēra„ lieta Latvijas PSR Valsts drošības komitejā (1961.-1990.), Latvijas Arhīvi, Nr. 3-4 (1996.), 132.-138. lpp.

[4] J. (1991, 29.8.). Ārvalstnieki saņem LR vīzas, Diena, Nr. 168, 30.8.1991. 1. lpp.

[5] Plašāk par to: Levits, E. (2018.). Nozīmīgs spriedums par pilsonības nepārtrauktību valsts nepārtrauktības doktrīnas ietvarā, Jurista vārds, Nr. 30 (1036), 24.7.2018., 23.-24. lpp.

[6] Par piemiņas istabu Mencendorfa namā skat: https://www.rigamuz.lv/mn/ekspozicijas_lv/ditriha-andreja-lebera-pieminas-kabinets/

Sava valūta ir visaugstākā līmeņa valsts suverenitātes simbols. Maz būs tādu, kuri to apzināsies labāk par vāciešiem, kas tā lepojās ar savu vācu marku (DM) un valūtas reformas kontekstā, kā arī savas valūtas ieviešanas procesā palīdzēja arī Latvijai.

1993. gada 5. martā rubļa dienas Latvijā bija skaitītas. Ieviešot piecu latu banknoti, Latviešu nemīlētā valūta pazuda no maciņiem. Turpmāk tajos vairs negozējās ne padomju rubļu zīmes ar sadrūmušo Ļeņina vaigu, ne arī uz pārejas laiku ieviestie Latvijas rubļi, beidzot bija pienācis laiks naudas zīmēm ar nacionāliem motīviem. “Beidzot – lati rokā,„ tāds bija laikraksta Diena virsraksts.[1] Uz 5 latu banknotes bija redzams ozols – Latvijas un Vācijas nacionālais koks. Vēlāk līdz 1993. gada 18. oktobrim pakāpeniski nāca klāt vēl citas banknotes un monētas.

Ar jauno banknošu izlaišanu Latvijas divpakāpju valūtas reformai tika pielikts simbolisks punkts. Institucionālie priekšnoteikumi tika radīti ar Likuma par Centrālo banku pieņemšanu 1992. gada 15. maijā. Saturā un formā tas seko likumdošanas aktiem, kas regulē Vācijas Centrālās bankas darbu, kura toreiz sniedza tehnisko palīdzību likumdošanas aktu izstrādē. Vācijas Centrālās bankas eksperti, kuras seifos Frankfurtē pie Mainas līdz 2002. gadam glabājās Latvijas valūtas rezerves, vēlāk arī konceptuāli atbalstīja divpakāpju valūtas reformas sagatavošanu. Vispirms, ieviešot Latvijas rubli, tika nodrošināta iziešana no rubļa zonas, vēlāk kā vienīgais maksāšanas līdzeklis tika ieviests lats.[2]

Banknotes un monētas no Vācijas

Arī jaunā nauda bija Made in Germany: pirmās latu un santīmu monētas tika kaltas Bavārijas Hauptmünzamt, banknotes drukāja Minhenes firma Giesecke & Devrient GmbH. Uzņēmums bija Latvijā jau pazīstams – pirms tam tajā drukāja Latvijas pases.[3] Pirms jaunā maksāšanas līdzekļa izsniegšanas Giesecke & Devrient par spīti stigrajām drošības prasībām Latvijas medijiem deva to reto iespēju ieskatīties vienmēr labi apsargātās uzņēmuma centrāles dzīlēs. “Kur ieņemts un dzimis Lats„, tāds bija laikraksta Latvijas Jaunatne virsraksts pēc 1852. gadā dibinātās Minhenes banknošu tipogrāfijas apmeklējuma.[4] Tās gan bija ļoti sarežģītas dzemdības, jo Lata ražošana uzņēmumam Giesecke & Devrient radīja negaidītas problēmas.

Senajā, tradīcijām bagātajā tipogrāfijā neviens nebija rēķinājies ar to, ka banknošu skices būs zīmētas ar datoru. Tādēļ liels bija minheniešu izbrīns, kad abi dizaineri ieradās ar elektronisko datu nesēju. “Vācieši teica, ka viņi nekad neko tādu neesot nedz redzējuši, nedz darījuši„, atceras sietspiedes procesa meistars Valdis Ošiņš.[5] Kopā ar arhitektu Imantu Žodžiku viņi toreiz bija uzvarējuši Latvijas Bankas izsludinātajā konkursā par Lata banknošu dizainu. Viņu skicēs atspoguļojās Latvijas ciešā sasaiste ar savu kultūru un tradīcijām.

Banknošu grafiskā koncepcija bija sarežģīta. Tomēr Giesecke & Devrient stājās pretī izaicinājumam. Ja jau Latvijas Banka grib tik moderna dizaina banknotes, tad tādas tās arī tikšot nodrukātas, esot teicis firmas vadītājs. Tādas ir Žodžika atmiņas par pirmo braucienu uz Minheni ar skicēm.[6] Viņi ar Ošiņu pārmaiņus strādāja pie lata banknošu dizaina gan Latvijā, gan Vācijā. Tās tika izdotas 6 nominālvērtībās. Vēlāk sadarbībā ar Vācijas uzņēmuma naudas drukas ekspertiem banknotes tika papildinātas ar jauniem drošības elementiem.

[1] N.N. (1993, 6.3.). Beidzot – lati rokā, Diena, Nr. 45 (552), 6.3.1993., 1.lpp. Par lata ieviešanu skat. plašāk: Ducmane, K. (2012.). Re-Establishment of the Lats. Latvijas Banka (izdevējs). The Bank of Latvia XC., 209.-236. lpp.

[2], Rūse, L. (2012.). Bank of Latvia in Times of Change (2012). Latvijas Banka (izdevējs). The Bank of Latvia XC. 169.-208. lpp. Par Vācijas Centralās bankas palīdzību 90. gados skat. arī Latvijas Bankas mājaslapā publicētās Vācijas Centralās bankas pārstāvja Helmuta Ritgena atmiņas: www.bank.lv/par-mums/lb100/13027-bundesbankas-padoms-devindesmitajos-modernas-centralas-bankas-izveide-latvija.

[3] Ducmane, K. (2012.).

[4] Žihare, L. (1993., 2.3.). Kur ieņemts un dzimis Lats, Latvijas Jaunatne, Nr. 42, 2.3.1993. 6. lpp.

[5] Puķe, I. (2013.). Taisījām naudu, kamēr uztaisījām. Ir. Nr. 17/18, 25.04. - 8.05.2013., 54.-58. lpp.

[6] Žodžika atmiņas: Latvijas Banka (izdevējs). Ls - 20 nacionālās valūtas mākslas gadi, 63. lpp.

[7] Ošiņa atmiņas: Latvijas Banka (izdevējs). Ls - 20 nacionālās valūtas mākslas gadi, 63. lpp.

[8] Par naudas un valūtu vēsturi Latvijā skat.: Ducmane, K. un Ozolin̦a, A (2013.). Naudas laiki Latvijā, Lauku Avīze

Latvijā daudzviet par ebreju vēsturi stāsta kapsētas un pieminekļi. Tomēr daudzviet tie atrodas nožēlojamā stāvoklī. Kopā ar jauniešiem kāds vācu mācītājs rūpējas par to, lai atmiņas neizgaistu.

Latvijā viņš nu jau tiek uzskatīts par īstu ekspertu ebreju kapu jautājumos. Gandrīz divus gadu desmitus bijušais vācu mācītājs un skolotājs Klauss Pēters Rekss no Vilfrātes ik gadu kopā ar jauniešiem brauc uz Latviju, lai pēc iespējas sakoptu kādu no Latvijas pamestajām ebreju kapsētām. 2021. gada vasarā, piemēram, Rekss ar jauniešiem vecumā no 17 līdz 33 gadiem no Vācijas, Latvijas un pirmo reizi arī no Izraēlas devās uz Subati netālu no Daugavpils. Tur viņi sakopa aizaugušos ebreju kapus, tapāt kā citus gadus to bija paveikuši Pļaviņās, Krāslavā, Sabilē un daudzās citās vietās. “Mēs jau esam sakopuši vairāk nekā desmit kapsētas dažādos Latvijas reģionos,„ stāsta Rekss, kurš paša organizēto projektu ietvaros sadarbojas ar Ebreju kopienu Latvijā un vietējām pašvaldībām.[1]

Visā valstī atrodas aptuveni 85 ebreju kapi ar tūkstošiem kapakmeņu. Sevišķi vācu okupācijas laikā Latvijā Otrā pasaules kara laikā un līdz pat 50. gadiem kapsētas tika krietni izpostītas. Laikapstākļu ietekme, vandālisms, vides faktori pagājušajos gadu desmitos pieminekļu stāvokli pasliktināja vēl vairāk. Dažās Latvijas vietās vairs neizmantotie ebreju kapi ir vienīgā redzamā liecība par to, ka šeit kādreiz ir dzīvojuši ebreji, kas tik iznīcināti holokaustā. Masu nošaušanas daļēji tika organizētas arī kapsētu tuvumā.

Nozīmīgs piemiņas un dokumentācijas darbs

“Mēs ne tikai, pieliekot rokas, labiekārtojam kapsētas, bet arī mēģinām inventarizēt visas kapavietas un sastādīt katalogu,„ stāsta Rekss. Tadējādi ebreju kapi tiek apgūti arī kā vēstures liecības, kas palīdz ģimenēm meklēt mirušos radiniekus. Pēc kapsētas plāna izveidošanas tiek nofotografēta katra kapavieta, dokumentējot uzrakstus ivritā un vācu valodā. Bet vispirms senie kapakmeņi saudzīgi jānotīra, lai vispār būtu iespējams kaut ko salasīt.[2]

“Mēs esam ļoti pateicīgi par viņa darbu – tas mums ir kā īsta dāvana,„, atzinīgi viņa darbu novērtē Gita Umanovska. “Mums kapsētu sakopšanai nebūtu vajadzīgo iespēju, jaudas un arī zināšanu. Klauss Pēters Rekss turpretī šajā jomā ir īsts eksperts.„ Viņa slavē arī projekta integratīvo pieeju, kas saved kopā ebreju kopienu un attiecīgo pašvaldību. Tomēr vissvarīgākā esot kapavietu dokumentācija un pētniecības darbs. “Viņš apgūst ebreju vēsturi vietās, kur pašu ebreju nemaz vairs nav,„ akcentē Umanovska.[3]

Pateicoties pieminekļu kopšanai, daudziem pēctečiem tagad ir radusies iespēja atsaukt atmiņā savu senču kapavietas. Rekss atceras kādu ļoti vecu ebreju no Šveices, kuram viņš varēja nosūtīt vecvectēva kapa fotogrāfiju. “Viņš pēc tam atrakstīja, ka veselības stāvokļa dēļ viņam vairs nav iespējams pašam aizbraukt uz Latviju. Tomēr tagad viņam ir vismaz fotogrāfija, uz ko paskatīties, par ko viņš ir dziļi pateicīgs.„ Līdzīgus lūgumus viņš saņemot vairākas reizes gadā, stāstīja garīdznieks.

Liela ieinteresētība par kapsētas projektu

“Kapu nometnes„ ideja radās drīzāk nejauši, strādājot pie kāda cita projekta Pļaviņās. Tur Rekss tūlīt pēc Latvijas neatkarības atgūšanas 1991. gadā iesaistījās medicīnas palīdzības projektā. 2005. gadā šajā pilsētā notika pirmā nometne. “No sākuma projekts tika uzlūkots ar zināmu skepsi, tagad tam ir plašs atbalsts, un par to interesējas daudzi,„ Rekss ar apmierinājumu stāsta par Latvijas televīzijas sižetiem un daudzajiem pieteikumiem par citu kapsētu labiekārtošanu. [4] Labiekārtojamās kapsētas izvēlas Rekss kopā ar ebreju kopienu. Lielākoties darbos tiek iesaistīti arī jaunieši no Latvijas, kas pēc darbu pabeigšanas var pasekot kapsētu stāvoklim arī turpmāk.

Lai gan priecīgs par paveikto, tomēr absolūti apmierināts nu jau vairāk nekā 70 gadus vecais kungs nav. “Vienkārši nepietiek laika visam, kas vēl būtu paveicams kapsētu sakārtošanas ziņā,„ saka Rekss. Cik ilgi viņš pats vēl turpinās darbu, to viņš nevar pateikt. “Es jau arī vairs neesmu pats jaunākais,„ tā viņš raksturo savas pārdomas par kapsētu projekta Latvijā nodošanu kādas citas darba turpinātājas rokās. Starp rindiņām nevar nedzirdēt, ka spert šādu soli viņam nepavisam nenāktos viegli.[5]

[1] Rex, K.-P. (2022., 8.1.). Saruna ar autoru.

[2] Turpat.

[3] Umanovska, G. (2022., 19.1.). Saruna ar autoru.

[4] Rex, K.-P. (2022., 8.1.). Saruna ar autoru. Salīdz. piem., raiderakstus: N.N. (2017, 3.8.). Entuziasti no Vācijas sakopj Sabiles ebreju kapus. lsm.lv. https://www.lsm.lv/raksts/dzive--stils/vesture/entuziasti-no-vacijas-sakopj-sabiles-ebreju-kapus.a245629/ un N.N. (2018, 9.8.). Ārvalstu jaunieši kopj Krāslavas ebreju kapus. lsm.lv. https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/arvalstu-jauniesi-kopj-kraslavas-ebreju-kapus.a288196/.

[5] Rex, K.-P. (2022., 8.1.). Saruna ar autoru.

Latvijā ir simtiem bijušo Vācijas Akadēmiskās apmaiņas dienesta (DAAD) stipendiātu, kuri pārstāv ļoti plašu interešu un zināšanu spektru. Daudzi no viņiem tagad ieņem vadošas pozīcijas. Tomēr tik galvu reibinoša karjera kā Ivetai Apkalnai ir izdevusies tikai nedaudziem.

Kad pie ērģelēm apsēžas Iveta Apkalna, ar skaņām pielīst visa telpa. Neatkarīgi no tā, cik tuvu vai tālu attiecīgā sēdvieta ir no Hamburgas Elbas filharmonijas Lielās zāles skatuves. Tajā ērģeļu skaņas sasniedz visattālāko stūrīti un piepilda visu zāli. Nav arī nekāds brīnums – iespaidīgais instruments aizņem 15x15 m lielu laukumu, kaut arī, no malas raugoties, tā nemaz neliekas. Tā vai tā, visi lielākoties skatās tikai uz Apkalnu, izbaudot viņas spēli.

1976. gadā Rēzeknē dzimusī Apkalna ir Hamburgas Elbas filharmonijas galvenā ērģelniece un līdz ar to 4765 stabuļu pavēlniece. Trauslā mūziķe ar apburošo smaidu ir pasaules līmeņa zvaigzne. Viņa ērģeļmūziku ir pacēlusi līmenī virs baznīcas mūzikai ierādītās nišas un ir viena no savas profesijas labākajām un pazīstamākajām pārstāvēm. Vairākkārtējā Echo Klassik balvas ieguvēja uzstājas ar solokoncertiem visā pasaulē visslavenākajās koncertzālēs.

Solistu klase Štutgartē

Latviešu mūziķe par savu karjeru var pateikties gan pašas izteiktajai muzikalitātei, disciplīnai un mērķtiecīgumam, gan arī, vismaz daļēji – DAAD. Apkalna no 2000. līdz 2003. gadam bija Ludgera Lomana ērģeļu solistu klases studente Štutgartes Valsts mūzikas un tēlotājas mākslas augstskolā. “Es pavisam noteikti gribēju mācīties pie profesora Lomana un attīstīties kā mūziķe. Tādēļ es mācījos ļoti daudz un intensīvi,„ viņa stāsta.

Izcilā ērģelniece nevar iedomāties savu dzīvi bez mūzikas. Piecu gadu vecumā viņa iemācījās spēlēt klavieres, desmit gadus vēlāk – arī ērģeles. 1999. gadā viņa ar izcilību beidza abu instrumentu klases Latvijas Mūzikas akadēmijā un pēc māksliniecisko papildstudiju kursa “London Guildhall School of Music and Drama„ gadu tūkstošu mijā viņa nonāca Štutgartē. Nekāras metropole toreiz esot bijusi ērģelnieku Meka, stāsta Apkalna, kura jau 16 gadu vecumā Aglonas Bazilikā spēlēja pāvestam Jānim Pāvilam II.

Solistu klasē viņa individuālo studiju laikā uzlaboja un noslīpēja savu spēles mākslu. “Tik daudz vingrinājusies, kā toreiz, es nekad savā mūžā nebiju ne pirms, ne pēc tam,„ DAAD stipendiāte ar smaidu atceras savu studiju laiku Štutgartē. Toreiz Apkalnai izdevās tikt pie tik ļoti iecienītās bezmaksas studiju vietas un līdz ar to arī pie atbrīvojuma no augstās studiju maksas. DAAD ērģelniecei palīdzēja arī segt ceļojuma un uzturēšanās izmaksas.

“Bez finansiālā atbalsta tas vispār nekādi nebūtu bijis iespējams. Tādai studentei kā man no Latvijas tā būtu bijusi nesamaksājama summa,„ stāsta Apkalna. Pateicoties stipendijai, viņa varēja iegādāties arī pati savas partitūras un līdz ar to likt pamatakmeni savai personīgajai muzikālajai bibliotēkai. “Grāmatās es katru reizi ierakstīju to iegādes datumu, tās atverot, arī šodien atceros savu Štutgartes laiku.„ Viņa labprāt kavējas arī atmiņās par kontaktiem ar citiem studentiem un Bādenes-Virtembergas galvaspilsētas bagātīgo kultūras piedāvājumu.

Vācija kā otrās mājas

Tomēr dzīve jaunajā vidē ne vienmēr bija vienkārša. No sākuma viņa neprata ne vārdiņa vāciski un viņai nācās cīnīties ar aizspriedumiem un pielāgošanās grūtībām. “Tas bija arī milzīgs lēciens manā personīgajā attīstībā,„ stāsta Apkalna. Četrus semestrus ilgajā studiju laikā viņā nostiprinājās vēlme strādāt kā brīvmāksliniecei. “Vācija man deva iespēju un atbalstu lai varētu kaut ko paveikt ar savu mūziku un izdzīvot savu sapni,„ stāsta latviešu ērģelniece, kura kopš 2006. gada kopā ar savu vīru – vācieti- un abiem Vācijā dzimušajiem bērniem dzīvo Berlīnē.[1]

“Mums ir tā lielā privilēģija un dāvana – iespēja dzīvot divās mājās,„ uzsver Apkalna. Kaut arī viņa sevi sauc par ļoti pārliecinātu Latvijas patrioti, Vācija viņas dzīvē spēlējot ārkārtīgi svarīgu lomu. To viņa pamana katru reizi pēc atgriešanās no kāda koncertceļojuma Berlīnes lidostā un dzirdot ap sevi vācu valodu. “Tā ir ļoti patīkama sajūta, kad cilvēks jūt, ka atkal ir atgriezies mājās,„ stāsta ērģelniece, kas nu jau ir pieteikusies dubultpilsonībai. Bet viņa ātri piemitina, viņas dzimtene ir tikai un vienīgi Latvija.

Par valodu – Apkalna vācu valodu nu jau pārvalda tekoši, bez speciālas valodas mācīšanās, izņemot īsus vācu valodas intensīvos kursus Gētes institūtā Rīgā. “Es Štutgartē fitnesa studijā uztvēru ikdienas valodas izteicienus, daudz arī iemācījos, skatoties televīziju. Vācu izklaides zvaigzne Haralds Šmits bija mans pirmais vācu valodas skolotājs,„ viņa smejas. 2007. gadā viņi abi pat sniedza koncertu bērniem Ķelnes filharmonijā. “Tas visiem darīja milzīgu prieku,„ viņa atceras ar gandarījumu.

Tas attiecas arī uz viņas koncertiem Hamburgas Elbas filharmonijā – pēc Apkalnas koncertiem regulāri atskan ovācijas. Šaubas un brīži, kad nolaižas rokas, kā tas reizēm bija studiju laikā Štutgartē, ir palikuši senā pagātnē. “Neviens cits instruments mūziķim nerada tika daudz izaicinājumu kā ērģeles,„ viņa uzskata. Tādēļ daudzie vingrinājumi un mācības pie vislieliskākajiem profesoriem bija patiesi zelta vērtas. Bez toreiz saņemtās stipendijas es, droši vien, nebūtu tā, kas esmu tagad.“[2]

[1] Apkalna, I. (2021, 17.12.). Gespräch mit dem Autor.

[2] Apkalna, I. (2021, 17.12.). Gespräch mit dem Autor.

Lielā ideja par vismazāko fotoaparātu radās vācbaltietim no Rīgas – Valteram Capam. Pirms aptuveni 100 gadiem viņš izgudroja smalkmehānikas meistardarbu – fotoaparātu, kas ļoti labi piemērots dokumentu pārfotografēšanai un slepenu fotouzņēmumu iegūšanai.

Tā tiek uzskatīta par analogās tehnikas meistardarbu – Valters Caps (1905.-2003.) izgatavoja kompaktu fotoaparātu, kas bija mazāks par cigāru un vieglāks par šķiltavām. Līdz pat mūsdienām miniatūrais, bet jaudīgais Minokss ar moderno dizainu ir fotogrāfu kulta objekts. Lai gan to vairs neražo, tomēr netrūkst entuziastu, kas, par spīti digitālās fotogrāfijas uzvaras gājienam, joprojām turpina ar to strādāt.

Par spīti nelielajam izmēram no sākuma Rīgā, vēlāk Hesenē ražotais fotoaparāts nodrošināja izcilu asumu – pirksta naga lieluma negatīvus varēja neierobežoti palielināt. Tādēļ kompaktais fotoaparāts kļuva arī par neatņemamu spiegu darba instrumentu un perfektu slepeno aģentu filmu rekvizītu. Tomēr Minoksa autors par to nebija īpašā sajūsmā, jo slepeno dienestu un nodevības pieskaņa viņam nekad nebija gājusi pie sirds.

Capam ideja par miniatūru fotoaparātu radās 1922. gadā. Tajā laikā 1905. gadā Rīgā vācbaltiešu ģimenē dzimušais puisis sāka mācīties par fotogrāfu turpat kaimiņos - Igaunijā, uz kurieni ģimene bija pārcēlusies pēc skolas pabeigšanas. Tajā laikā vēl tika izmantotas smagas fotokameras ar platēm, ko vajadzēja stutēt uz koka statīviem, kas māceklim nemaz nepatika. Tādēļ arī Capam radās ideja par tādu ideālas formas fotoaparātu, kuru bez problēmām var paņemt saujā.

Tomēr plāna īstenošana neritēja viegli un vienkārši. Finansiālo problēmu dēļ pagāja vēl vairāki gadi, līdz Minoksam varēja izņemt patentu. 1936. gadā jaunajam konstruktoram izdevās izgatavot funkcionējošu prototipu – „pirmatnējo“ Minoksu optimālā veidolā, kas bija mazs, parocīgs un vienkārši un viegli lietojams. Izmēģinājuma fotogrāfijas pārliecināja arī Valsts Elektrotehnisko fabriku VEF Rīgā.

Pēc diviem gadiem no konveijera varēja noņemt pirmo Minoksu, ko pārstrādātā variantā ar 8x11 mm filmu 1938. gada 12. aprīlī sāka ražot sērijveidā. Mazliet vēlāk Minokss ar atbilstošu aprīkojumu jau nonāca tirdzniecībā un, par spīti augstajai cenai, momentā kļuva par dižpārdokli. [1]

Spiegu rotaļlieta

Pirmo kameru pārdeva kādam diplomātam. „Es, diemžēl, uzreiz sapratu, ka runa būs par spiegošanu,“ kādā intervijā pēc vairākiem gadu desmitiem atcerējās Valters Caps. Minoksa izstrādāšanas laikā viņš par to nemaz nedomāja, viņam svarīgi bija tikai tas, lai labi izdotos viss, kas saistīts ar miniatūrajiem izmēriem. Tomēr viņa „Spiegu kamerai“ bija milzīgs noiets – operatīviem mērķiem to izmantoja gan CIP, gan VDK un daudzi citi slepenie dienesti. To izmantoja arī kino pasaule– Minokss parādījās aptuveni 40 filmās.

Līdz 2. Pasaules kara vidum VEF fabrikā tika izgatavoti aptuveni 17000 eksemplāri, ko izplatīja visā pasaulē. Pēc padomju karaspēka ienākšanas Latvijā aptuveni 2000 no tiem tika marķēti kā „Made in the USSR“. Caps tolaik savu dzimteni jau bija atstājis, aizbēgot uz Vāciju ar Minoksa prototipu, koka modeli un Rīgā ražotu sērijveida eksemplāru kabatā. Tur viņš no 1941. līdz 1945. gadam strādāja uzņēmumā AEG Berlīnē.

Pēc kara juku beigām visas zinības pašmācības ceļā apguvušais Caps uzdrošinājās sākt visu no jauna. 1945. gada septembrī kopā ar biznesa partneri viņš Hesenes pilsētā Veclārā nodibināja Minox GmbH. Nedaudz vēlāk ar savu finansējumu viņiem pievienojās arī divi cigarešu ražotāji, 1948. gada beigās ražošanu jau varēja pārcelt uz jaunajām telpām netālu no Gīsenes. Tomēr jau pēc diviem gadiem nevienlīdzīgā akcionāru partnerība pajuka.

Caps tika izstumts, viņš atstāja firmu tukšām rokām - bez patenta. Tāpēc tehniski apdāvinātais izgudrotājs, kuram tomēr nebija biznesmeņa talanta, no vēlākajiem Minoksa un tā atvasinājumu panākumiem neieguva neko – viņš ar ģimeni pārcēlās uz Šveici un pieticīgi pelnīja ar mazākiem pasūtījumiem.[2]

Vēlā atgriešanās Rīgā

Dažus gadus pirms nāves deviņdesmito gadu vidū Caps vēlreiz atgriezās pie Minoksa kā konstruktors un konsultants. Gadu tūkstošu mijā viņš pēc 60 gadiem atkal apceļoja savu dzimteni. Rīgā un Tallinā tolaik 95 gadu vecumā viņš saņēma apbalvojumus par mūža ieguldījumu. Latvijā Valters Caps kļuva par Latvijas Zinātņu akadēmijas goda doktoru. Katru otro gadu tā piešķir Valtera Capa balvu. Viņam tas nozīmē ļoti daudz: „Mana sirds pieder Latvijai. Rīgai kā manai dzimtajai pilsētai. Un tā tas būs vienmēr,“ viņš teica svinīgajā ceremonijā 2001. gadā.[3]

Latvijā Capa piemiņa ir augstā vērtē. Fotogrāfijas muzejā Vecrīgā daļa pastāvīgās ekspozīcijas veltīta Minoksa radītājam un pašam fotoaparātam, kas tiek uzskatīts par Latvijas foto rūpniecības lielāko sasniegumu.[4] Ir apskatāmi vēsturiskie Minoksa sērijveida ražošanas plāni VEF rūpnīcā. Bijušajā rūpnīcas teritorijā izveidots arī jaunuzņēmumu centrs, kurā Minoksa bārā var baudīt kokteiļus un Rīgas panorāmu.[5]

[1] Welscher, A. (2021). Walter Zapp und seine Minox – Spielzeug für Spione. Deutsche Spuren Lettland. Goethe-Institut Riga. https://www.goethe.de/ins/lv/de/kul/sup/des/22268069.html Par Capa Minox skat. arī NZZ dokumentālo filmu „Die Minox: Geniestreich und Schicksal“ https://www.youtube.com/watch?v=z6whjgi3Y4M

[2] Turpat.

[3] Ūdris, J. (2001., 5.9.). „Minox“ radītājs Valters Caps: Visu mūžu esmu juties piederīgs Latvijai. Latvijas Vēstnesis, Nr. 125, 5.9.2001. 8. lpp. Par goda doktora nosaukuma piešķiršanu skat. arī: Kipere, Z. (2001). Godina MINOX izgudrotāju Valteru Capu. Zinātnes Vēstnesis, Nr. 14 (222), 10.9.2001. http://archive.lza.lv/ZV/zv011400.htm .

[4] dpa (2018, 26.1.) Lettisches Fotomuseum zeigt „Die Welt mit Minox“.

[5] Plašāka informācija: https://eventspaces.teikums.lv/minox .

Hanzas pilsēta un Baltijas jūras pērle. Tāda ir Rīgas Tūrisma aģentūras reklāma, un ne bez pamata. Arī vācu politiķiem un diplomātiem tur ir daudz, ko atklāt.

Ikvienu Rīgas viesi apbur tās īpašais šarms. Daudzu vācu viesu vizīšu piepildītajās programmās ir iekļauta arī Vecrīgas vai Alberta ielas apskate, kas protokola darbiniekiem par šausmām dažreiz notiek arī spontāni vai arī ilgāk nekā ieplānots. Tā, piemēram, Vācijas ārlietu ministrs Gido Vestervelle (1961.-2016.) 2010. gada jūnijā Alberta ielas apskates laikā nevarēja vien nopriecāties par jūgendstila krāšņajām ēkām. „Manā skatījumā Rīga ir viena no skaistākajām, Eiropas pilsētām,“ viņš reiz apbrīnas pilns teica[1], pievienojoties tiem daudzajiem tūristiem Rīgā, kas sajūsmināti vairs nespēj pavērst skatu uz leju. Ne bez pamata jūgendstila nami ar savām pārbagāti izrotātajām fasādēm ir iekļauti UNESCO pasaules kultūras mantojuma sarakstā. Ar filigrānajām detaļām, apjomīgajiem rotājumiem un dekoratīvajiem izskaistinājumiem tās ir īsta bauda acīm, un attiecas ne tikai uz arhitektūras mīļotājiem. [2] Vestervellem ļoti patika arī Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja apmeklējums.

Jūgendstils skatāms arī smalkajā Mežaparkā (agrāk Kaizervalde) Rīgas Ziemeļos. Tur 1901. gadā priedēm apaugušā kāpu rajonā sāka veidoties dārzu pilsēta, kur uz dzīvi apmetās pārtikušie vācbaltieši. Tam raksturīgas krāšņas villas stilistiski izturētos plašos, zaļos dārzos. Tāpat kā Rīgas centrā arī šeit vēsturiskie nami apbrīnojami labi ir pārdzīvojuši abus pasaules karus un padomju laiku. Visiespaidīgākās ēkas redzamas Hanzas savienības pilsētu vārdos nosauktajās ielās. Tā, piemēram, Hamburgas ielā atrodas Vācijas vēstnieka Latvijā rezidence. Šobrīd tas ir Kristians Helts, kurš jau labu laiku iepriekš bija viesojies Rīga un varēja vismaz apjaust šeit esošā Jūgendstila krāšņumu.

Sapņu kombinācijas pirms renovācijas

Pirmās Jūgendstila iedvesmotās ēkas toreiz cēla vācbaltiešu arhitekti. Par formu valodas paraugu kalpoja Vācijas un Austrijas Jūgendstils. Vienlaikus projektēšanas un celtniecības jomā iesaistījās arvien vairāk latviešu arhitektu, kuri savās celtnēs aizvien vairāk iekļāva tautiskos elementus. Tādējādi veidojās arhitektoniska sintēze, radot jaunu strāvojumu un saspēli. “Rīgas Jūgendstils, kas apvieno vācu un latviešu kultūras elementus, savā kopumā ir unikāla parādība un pasaules arhitektūras mantojuma nozīmīga sastāvdaļa,„ uzskata pazīstamais latviešu arhitektūras vēsturnieks Jānis Krastiņš, kurš par celtniecības un arhitektūras vēsturi sarakstījis neskaitāmus rakstus un grāmatas. Tur var uzzināt arī to, ka arī citviet vācbaltiešu arhitekti ir devuši izšķirošu ieguldījumu pilsētas kopainas radīšanā.[5]

[1] Westerwelle, G. (2012, 23.8.). Eingangsstatement auf der Pressekonferenz nach dem 3+1-Treffen mit seinen baltischen Amtskollegen in Riga. [Autora pieraksts].

[2] Par jūgendstilu Rīgā un tā izpausmēm skat.: Krastiņš, J. (2012.). Rīgas jūgendstila ēkas: Ceļvedis pa jūgendstila metropoli | Art Nouveau Buildings in Riga: A Guide to Art Nouveau Metropolis. Rīga: Add projekts.

[3] Plašāka informācija par muzeju: http://brivdabasmuzejs.lv/.
[4] Heldt, C. (2022., 15.1.). Saruna ar autoru.

[5] Krastiņš, J. (2013). Tausend Jahre Nachbarschaft: Verbindungen zwischen Lettland und den Deutschen auf dem Gebiet der bildenden Kunst und der Architektur. Publicēts grāmatā: Deutsche Architekten in Lettland/ Vācu Arhitekti Latvijā. Verband der Deutschen in Lettland / Latvijas Vācu Savienība (izdevējs), 35. lpp

Viņa skices raksturoja laikmeta arhitektūru – Meinhards fon Gerkāns bija viens no veiksmīgākajiem vācu arhitektiem, kurš darbojās starptautiskā līmenī. Īpaši lielu tuvību viņš izjuta ar savu dzimteni – Latviju.

Dažas melnbaltas fotogrāfijas ar vasaras idilli Jūrmalā, dažas ģimenes fotogrāfijas, dzimšanas un kristāmzīme un vairākas vecas vēstules – no agrīnās bērnības Meinhardam fon Gerkānam (1935.-2022.) bija saglabājušās tikai dažas piemiņas lietiņas. Tomēr Rīgā dzimušais izcilais arhitekts izjuta ciešu tuvību ar savu dzimto pilsētu, kuru viņam nācās atstāt četru gadu vecumā. Viņš regulāri devās uz Latvijas metropoli Baltijas jūras krastā, lai meklētu savas dzimtas pēdas un, protams, strādātu pie celtniecības projektiem.

“Šķiet, ka pastāvēja tāda cieša piesaiste, kas viņu ir dziļi ietekmējusi,„ uzskata fon Gerkāna biogrāfs Jirgens Tīcs. Katru reizi, kad arhitekts apmeklēja Rīgu vai arī runāja par Latvijas galvaspilsētu, bija redzamas viņa jūtas pret dzimteni. Tāpat Gerkāns vienmēr par saviem projektiem Latvijā esot runājis ar īpašu sirds siltumu un mīlestību. Tiem, tāpat kā viņa daiļradei kopumā, bija raksturīga augsta līmeņa funkcionalitāte un apburoša estētika.[1]

Rīgā pavadītos bērnības gadus Gerkāns tikpat kā neatcerējās. Viņš pats reiz runāja par savas agrīnās jaunības “daudzām zemapziņā noslēptām ainām„, kas, viesojoties Latvijā, atkal tika atsauktas atmiņā. Īpaši tas attiecās uz Jūrmalas pludmali, toreiz kūrortā turpat pie Rīgas Meinharda ģimenei bija vasarnīca. Taču 1939. gadā to, tāpat kā daudzus vācbaltiešus, piespiedu kārtā pārcēla uz dzīvi Vācijā.[2]

Pasaules slava un atgriešanās Rīgā

Pēc kara Gerkāns kā apaļš bārenis uzauga pie kādas audžuģimenes Hamburgā, vispirms studēja tieslietas un fiziku, pēc tam pārgāja uz arhitektūru. Kopā ar studiju biedru Folkvinu Margu viņš nodibināja arhitektu biroju gmp, kas no divu personu uzņēmuma, kurš reklamējās Hamburgas vakara avīzes sludinājumos (Loti lēti arhitektu rasējumi, tālr.: 451026) izauga par globālu spēlētāju, kas nosprauž standartus starptautiskā mērogā. 500 darbinieki septiņās filiālēs no Hamburgas līdz Šanhajai, turpat vai 600 uzvaras arhitektūras konkursos un vairāk nekā 550 īstenotu projektu vairāk nekā 20 valstīs ir visnotaļ iespaidīga bilance.[3]

Jau ar savu pirmo projektu viņi guva starptautiskus panākumus – tikai gadu pēc diplomu saņemšanas viņi kā “pilnīgi nepazīstami nekas„, kā reiz teica pats fon Gerkāns[4], starptautiskā atklātā konkursā uzvarēja par tiesībām būvēt Berlīnes lidostu Tegel, kuru daudzi vēl šodien uzskata par kulta objektu un izbauda kā “īso ceļu lidostu„. Pēc tam sekoja daudzi unikāli darbi visā pasaulē, arī Latvijā. Šeit izšķirīga loma bija Leona Jakrina pieteikumam. Latvijas uzņēmējs vēlējās, lai slavenais arhitekts deviņdesmito gadu vidū iesaistītos projektos Rīgā, nemaz nezinot, ka tā ir viņa dzimtā pilsēta.

Fon Gerkāns nekavējoties piekrita sadarbībai. “Tas būtu mans sapnis,„ viņš atbildēja. Jā es ar lielu prieku piedalīšos.“ Tā izvērtās daudzus gadus ilga sadarbība un partnerība, kas fon Gerkānas skatījumā bija kā „sava veida emocionāla atgriešanās“, kā to reiz aprakstīja Jakrins.[5] Fon Gerkāns pirmo reizi atgriezās Rīgā jau 1988. Gadā. Viņš devās pa pilsētu braucienos ar taksometru un veltīgi mēģināja atpazīt vietas, kas saistās aragrīnās bērnības atminām. Arī arhīvos viņš veltīgi centās atrast savu vecāku māju. Paziņām tikai daudzus gadus vēlāk izdevās samaklēt pareizo adresi un atrast namu pašreizējā Eduarda Smiļģa ielā.[6]

Cieša saikne ar Latviju.

Fon Gerkāns nekad neslpa savu izcelsmi un saknes. Viņa runā varēja nepārprotami saklausīt vācbaltiešu akcentu. Viesojoties Rīgā, viņš vienmēr pieminēja, ka ir kristīts Sv. Pētera baznīcā. Tur viņam 2015. Gada novembrī svinīgajā arhitekta skiču izstādes atklāšanā, kas tika rīkota par godu viņa 80 gadu jubilejai un gmp 50 gadu jubilejai, tika pasniegtas arī viņa mātes pases vēsturiskās kopijas.[7]

Viņa izjūtas ietkmēja ar Baltijas jūra un daba. Tas it īpaši atspoguļojas viņa Latvijā īstenotajos darbos. Tostarp Villa Guna ir arī projekts, kas Tīca skatījumā būtu ierindojams starp fon Gerkāna daiļrades lielākajiem sasniegumiem. Zīmīgā kubiskās formas celtne priežu meža vidū Baltijas jūras piekrastē ir individuāli projektēta dāvana viņa Latvijas biznesa partneriem un draugiem, ko arhitekts pats nosaucis par vienu no diviem viņa paša mīļākajiem izcilākajiem projektiem.[8]

Pasaulslavenu ēku autors ar sirdi un mīlestību īstenoja arī citus projektus, ar kuriem viņš sevi arhitektoniski iemūžināja savā dzimtajā pilsētā un Jūrmalā un deva savu ieguldījuma Latvijas arhitektūras kopainā. Tās ir vairākas dzīvojamās mājas, kā arī Bankas ēka Daugavas krastā.[9] Tāpat viņam bija svarīgi, par spīti vienmēr pārslogotajam darba grafikam, uzturoties Latvijā, atrast laiku, lai nodotu savu pieredzi jaunajai paaudzei. Par saviem nopelniem fon Gerkāns 2021. gada novembrī Hamburgā saņēma Latvijas Atzinības krustu.[10]

„Mēs viņu piedzīvojām kā atvērtu, piezemētu un inteliģentu cilvēku, kurš vienmēr apzināti nesa sevī arī savu latvisko elementu.“ Tviterī, kā tolaik vēl sauca par tiešsaistes platformu X, 2022. gada 30. decembrī pēc viņa nāves rakstīja Latvijas vēstniecība.

Viņš atstāj iespaidīgu arhitektonisko mantojumu, par kuru mēs vēl ilgi varēsim priecāties.„[11]

[1] Tietz, J. (2015, 27.11.). Gespräch mit dem Autor. Skat. arī: Welscher, A. (2016, 1.4.). Heimkehr eines Architekten: Von Gerkan auf Spurensuche in Riga [autora raksts dpa].

[2] Von Gerkan, M. (2015, 27.11.). Gespräch mit dem Autor. Siehe dazu auch: Welscher, A. (2016, 1.4.). Heimkehr eines Architekten: Von Gerkan auf Spurensuche in Riga [dpa-Autorenbericht] und ausführlich zu von Gerkans Kindheit: Tietz, J. (2015). Meinhard von Gerkan – Vielfalt in der Einheit / Biografie in Bauten 1965 - 2015. Die autorisierte Biografie. Jovis Verlag.

[3] Zur Geschichte und den Projekten von gmp siehe: https://www.gmp.de/de.

[4] Kraft, B. (2020). gmp ist ...? ... vom Einfachen das Beste. Im Gespräch mit Meinhard von Gerkan, gmp, Hamburg [Interview]. DBZ – Deutsche Bauzeitschrift. Ausgabe 02/2020. https://www.dbz.de/artikel/dbz_gmp_ist_..._..._vom_Einfachen_das_Beste_Im_Gespraech_mit_Meinhard_von-3490871.html

[5] Lūse, A. (2013). Arhitekts Meinhards fon Gerkāns Latvijā. Zvaigzne ABC. no 46. lpp.

[6] Fon Gerkāns, M. (27.11. 2015.). Saruna ar autoru. Skat. arī: Welscher, A. (2016, 1.4.). Heimkehr eines Architekten: Von Gerkan auf Spurensuche in Riga [dpa raksts).

[7] Par izstādi skat.: https://www.gmp.de/de/aktuelles/5189/ausstellungen/6795/aus-freier-hand-meinhard-von-gerkan-50-jahre-architektur-in-zeichnungen-und-skizzen

[8] Tietz, J. (2015, 27.11.). Gespräch mit dem Autor; Kraft, B. (2020). gmp ist ...? ... vom Einfachen das Beste. Im Gespräch mit Meinhard von Gerkan, gmp, Hamburg [Interview]. DBZ – Deutsche Bauzeitschrift. Ausgabe 02/2020. https://www.dbz.de/artikel/dbz_gmp_ist_..._..._vom_Einfachen_das_Beste_Im_Gespraech_mit_Meinhard_von-3490871.html. Zur Villa Guna siehe ausführlich: https://www.gmp.de/de/projekte/497/villa-guna

[9] Eine Übersicht über die Projekte in Lettland findet sich in der Buchbroschüre “Der Architekt Meinhard von Gerkan. Seine Bauten in und um Riga – Sammlung realisierter und geplanter Projekte„.

[10] Latvijas vēstniecība Berlīnē (2021., 10.11.). Vēstniece Inga Skujiņa arhitektam Meinhardam fon Gerkānam Hamburgā pasniedz Atzinības krustu https://www2.mfa.gov.lv/berlin/aktualitates/68688-vestniece-inga-skujina-arhitektam-meinhardam-fon-gerkanam-hamburga-pasniedz-atzinibas-krustu

[11] Līdzjūtība (2022., 2.12.). Platforma X (agrāk Twitter). Latvijas vēstniecība Berlīnē. https://x.com/LettlandinDE/status/1598637509939978241

Die Legenden, Abenteuer und Märchen des “Lügenbarons„ Münchhausen kennt wohl fast jeder. Einige davon soll er – keine Lüge – in Dunte erlebt haben. Sechs Jahre lebte er dort mit seiner ersten Frau.

Mit einer Meerschaumpfeife im Mund und einem Glas Punsch in der Hand gab Hieronymus Carl Friedrich Freiherr von Münchhausen (1720–1797) in geselliger Runde gerne abenteuerliche Geschichten aus seiner Zeit im russischen Regiment zum Besten, die er mit überbordender Fantasie auszuschmücken wusste. Als Schwärmer und Schwätzer mit uferloser Freude am Fabulieren, der in seinen märchenhaft ausgeweiteten Erzählungen Traum von Wirklichkeit nicht immer zu unterscheiden wusste, erlangte er Weltruhm. Seine Geschichten kennt heute noch fast jedes Kind – es gibt in rund 50 Sprachen übersetzte Bücher, liebevoll illustrierte Bildergeschichten und viel beachtete Filme[1].

Die Erzählungen speisten sich aus seinem Lebensweg und den Erlebnissen auf seinen Reisen und während seiner Militärzeit. Einige davon erlebte er vermutlich in Dunte im heutigen Lettland. Dort hatte Münchhausen einst die Liebe seines Lebens gefunden. Bei einem Jagd-Ausflug in dem nur einen Kanonenkugelritt von Riga entfernten Ort an der Ostsee hatte er seine erste Frau Jacobine von Dunten kennengelernt, die Tochter eines deutsch-baltischen Landadeligen.[2]

Leben und Liebe in Lettland

Münchhausen war seinerzeit als Offizier in der damals zum Russischen Zarenreich gehörenden Garnisonsstadt Riga stationiert. Als junger Adelsspross und Edelknabe am Hof des Herzogs von Braunschweig-Wolfenbüttel hatte er zuvor das Abenteuer gesucht. Mit 17 Jahren ging er im Gefolge des herzoglichen Hofes nach Sankt Petersburg, nahm am russisch-türkischen Krieg teil und diente später von 1740 an als Soldat der Zarenarmee in Riga.[3]

Getraut wurde das Paar am 2. Februar 1744 in der Kirche von Pernigel, dem heutigen Liepupe nahe Dunte, an deren Turmspitze Münchhausen an einem schneereichen Winterabend einmal sein Pferd angebunden haben will. Nachdem die weiße Pracht über Nacht schmolz, musste er seinen Gaul am nächsten Morgen mit einem gezielten Schuss vom zuvor meterhoch mit Schnee bedeckten Kirchturm herunterholen – so zumindest schildert es Münchhausen in seinen “Wunderbaren Reisen zu Wasser und zu Lande„.[4]

Auch andere seiner berühmten Abenteuer soll der Erzähler der “Münchhausiaden„ in Dunte erlebt haben, wo er sechs Jahre auf dem livländischen Gutshof der Familie seiner Frau gelebt hat. Im Andenken daran wurde am 32. Mai 2005 dort die “Minhauzena pasaule„ – lettisch für “Münchhausens Welt„ – im wieder aufgebauten Gutshaus eingerichtet. Es ist das zweite Münchhausen-Museum der Welt – nach jenem in seinem niedersächsischen Geburts- und Sterbeort Bodenwerder.[5]

Münchhausen-Museum und -Wanderpfad

Im Museum zeigt eine lebensgroße Wachsfigur, wie Münchhausen mit an einer Leine gebundenem Speck einst zehn Enten gefangen haben soll. Auch die Jagdgeschichten mit dem Fuchs, den er mit einem Nagel an dessen Schwanz am Baum festschoss, oder dem Hirsch mit Kirschbaumgeweih könnten sich während Münchhausens Zeit in Dunte zugetragen haben. Andere Abenteuer sind auf einem kilometerlangen Wanderpfad im Wald neben dem Museum mit geschnitzten Holzskulpturen nachgestellt.

Im Gutshaus selbst gibt es das Boudoir von Jakobine und das Jagdzimmer von Münchhausen zu sehen, im Großen Saal werden unzählige Erinnerungsstücke ausgestellt: Bücher und Nachdichtungen in verschiedenen Sprachen, historische Dokumente und Objekte aus Münchhausens Leben und seinen Erzählungen. Drei der alten Eichen auf dem Anwesen soll der Freiherr sogar noch selbst gepflanzt haben. Ungelogen![6]

[1] Welscher, A. (2020). 300 Jahre Münchhausen: Weltberühmter Aufschneider. Goethe-Institut Riga. https://www.goethe.de/ins/lv/de/kul/sup/des/22022614.html (zuletzt abgerufen am 07.11.2023).

[2] Welscher, A. (2021). Dunte: Wo der “Lügenbaron„ die Liebe seines Lebens fand. Deutsche Spuren Lettland. Goethe-Institut Riga. https://www.goethe.de/ins/lv/de/kul/sup/des/22268159.html (zuletzt abgerufen am 07.11.2023); Ulmis, J. (2006). Hieronīms Kārlis Frīdrihs fon Minhauzens un viņa pasaule | Karl Friedrich Hieronymus von Münchhausen. In: Zilgalvis, J.; Plešs, G. und Ulmis, J. (Hrsg.). Duntes muiža un barons Minhauzens | The Dunte Baronial Estate and Baron Münchhausen. AGB. S. 57-80 | S. 100-107.

[3] Ebenda

[4] Welscher, A. (2020); Ulmis, J. (2006).

[5] Welscher, A. (2013, 13.9.). Dunte - Münchhausen-Museum in Lettland: Wo der “Lügenbaron„ einst lebte [dpa-Autorenbericht). Zur “Minhauzena pasaule„ siehe ausführlich: https://minhauzens.lv/ (zuletzt abgerufen am 16.11.2023).

[6] Welscher, A. (2013, 13.9.); Plešs, G. (2006). Interjera koncepija vai pieskāriens 18. gadsimtam | The Concept of the Interior – a Wispher of the 18th Century. In: Zilgalvis, J.; Plešs, G. und Ulmis, J. (Hrsg.). Duntes muiža un barons Minhauzens | The Dunte Baronial Estate and Baron Münchhausen. AGB. S. 33-56 | S. 92-99.

Vairāk neka 50 gadus mākslas vēsturnieks Imants Lancmanis veltījis Baltijas lielākās baroka pils restaurācijai. Rundāles pils ir viņa mūža darbs un arī iemīļots tūristu apskates objekts.

Kad Imants Lancmanis ar cienīgu cēlumu izrāda Rundāles pili, viņa balsī atskan lepnums. “Visās telpās no sienām drupa apmetums, interjera priekšmeti bija izgaisuši un griestu gleznojumi atradās visnotaļ bēdīgā stāvoklī. Tomēr soli pa solītim mums izdevās visu atjaunot tā, kā tas bija sākotnējā stāvoklī, „stāsta ilggadējais divstāvīgās baroka pils direktors, kura atrodas aptuveni 80 kilometrus uz dienvidiem no Rīgas. Mākslas vēsturnieks vairāk nekā 50 gadus savas dzīves veltījis pils restaurācijai, kas tiek arī saukta par Latvijas Versaļu. Kurzemes hercoga 18. gadsimtā celtā Ernsta Johana fon Bīrona bijusī vasaras rezidence ir atguvusi savu sākotnējo spozmi, galvenokārt pateicoties Lancmaņa ieguldījumam.

“Es esmu neizsakāmi laimīgs par to, ka mums izdevās pili restaurēt pilnībā un ka tā ir kļuvusi vēl skaistākā par sākotnēji sapņos iecerēto,„ saka 2018. gada beigās pensijā aizgājušais Lancmanis. Kopš 1964. gada viņš bija gādājis par Baltijas valstu vislielāko baroka pili ar 138 telpām, no kuras sākotnējā krāšņuma pēc revolūciju, karu un komunisma gadiem bija atlicis pavisam nedaudz. “Bet substance bija palikusi. Un tieši tādēļ mūsu pils ir tik vērtīga – tā ir autentiska.„

Plašo pili projektēja krievu – itāļu izcelsmes Krievijas galma arhitekts Bartolomeo Frančesko Rastrelli, kurš ir arī projektēja Ermitāžas Ziemas pili Sanktpēterburgā. “Savulaik te viss sanāca kopā – ļoti daudz naudas, lielas ambīcijas un izcili mākslinieki – sava amata pratēji,„ dzirkstošām acīm stāsta Lancmanis, izrādot arhitektūras un mākslas vēstures dārgakmeni[1].

No iespējas piepelnīties līdz mūža misijai

Lancmanis toreiz studēja glezniecību Mākslas akadēmijā Rīgā, kas viņam piedāvāja pastrādāt brūkošajā pilī. Vairākas īpašnieku maiņas, izlaupīšanas un divi pasaules kari bija atstājuši savas pēdas krāšņās ēkas izskatā, kur padomju laikā atradās arī skola un labības noliktava. Tomēr Lancmanis piekrita - viņam jau no bērnības sirdij tuvas ir bijušas visu laikmetu pilis.

Un tā no sākotnējās iespējas piepelnīties iznāca jaunā mākslinieka mūža misija vārda vistiešākajā nozīmē. Sākotnēji viņi kopā ar sievu dažus gadus paši arī dzīvoja brūkošajā pilī un pielika savu roku pieminekļa uzturēšanai. “Laimīgā kārtā mēs bijām jauni un tikai tā to visu varējām pārdzīvot. Iekšā tualetes nebija, tikai koka būdiņa dārzā. Protams, ka nebija arī ūdens un kurināt bija iespējams tikai ar pirmskara krāsniņu, kas nebija tajā labākajā tehniskajā stāvoklī. Tagad es par to varu pasmieties, bet toreiz tas ne vienmēr bija tik smieklīgi, „viņš atceras sava darba pirmsākumus.[2]

Telpu pa telpai rezidencē tika veikti restaurācijas darbi, izmantojot dabiskos materiālus kā 18. gadsimtā. Bieži vien līdzekļu trūka. Bet, atsaucoties uz faktu, ka pils arhitekts bija Krievijas carienes Elizabetes galma arhitekts, varēja saņemt finansējumu jau padomju laikā. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas 1991. gadā iesaistījās arī mākslas mecenāti. Kopumā tika ieguldīti vairāk nekā 8 miljoni eiro.

Greznās pils saiknes ar Vāciju

Pirmās restaurētās telpas apmeklētājiem kļuva pieejamas 1981. gadā, vēlāk līdz darbu noslēgumam 2014. gadā pakāpeniski apskatei atvēra arī citas telpas. Ik gadu Rundāles pili apmeklēja vidēji 250 000 tūristu. Pils tiek izmantota arī dažādām pieņemšanām un filmēšanai. Vācijas prezidents Franks Valters Šteinmeiers, piemēram, 2018. gadā ieradās uz t.s. Arajološas grupas samitu kopā ar 12 kolēģiem no ES dalībvalstīm, Oskara laureāte Helēna Mirena pilī ir stāvējusi kameru priekšā neliela seriāla uzņemšanas laikā par Katrīnu Lielo.

Spožums un greznība redzami katrā pils stūrītī, to atspoguļo arī krāšņais pils parks. No pils sākotnējā iekārtojuma, izņemot divas vēsturiskās krāsnis un kāda vācu kolekcionāra novēlēto bibliotēkas skapi, gan nekas nav saglabājies. Tā vietā iespaidu par toreizējo galma dzīvi rada no visas pasaules savestās antīkās mēbeles, gleznas un mākslas priekšmeti. “Mēs zinām, kāda bija Kurzemes hercogu gaume un kolekcijas,„ stāsta Lancmanis.[3]

Tekoši vācu valodā runājošais mākslas vēsturnieks atkal un atkal norāda uz saiknēm ar Vāciju. Tā, piemēram, kāda Rembranta glezna no pils tagad atrodoties Hamburgas mākslas hallē. Savukārt pēc senām skicēm izgatavota galda servīze, kuru 1790. gadā Berlīnes porcelāna manufaktūrai KPM pasūtīja Kurzemes hercogs, atradusi ceļu uz Rundāles pili kā dāvana. Pilī ir izstādīti arī vācbaltu kultūras priekšmeti no baznīcām un senām Latvijas muižām, kurus savulaik Lancmanis glāba no izlaupīšanas un sabojāšanas.

Pelnītās atpūtas nemiers

Par savu profesionālo darbība pazīstamais mākslas eksperts vairākkārt saņēmis apbalvojumus, tostarp arī Vācijas Atzinības krustu. “Ikviens, kurš pats viesojies pie viņa Rundālē, dodas prom no pils ar pārliecību, ka ir iepazinis ļoti īpašu, elpu aizraujošu projektu un ļoti neparastu personību,„ redzēto atzinīgi vērtēja nodibinājuma “Preußische Schlösser und Gärten Berlin-Brandenburg„ toreizējais piļu un kolekciju direktors Burkharts Gēress savā Laudatio 2007. gada svinīgajā Georga Dehio kultūras balvas pasniegšanas ceremonijā.[4]

Atrodoties pelnītā atpūtā, Lancmanis vispirms pievērsās vairākiem nepabeigtiem publikāciju projektiem un izstāžu katalogiem. Tajā pašā laikā viņš atkal varēja vairāk pievērsties vienai no savām sirdslietām, kas intensīva darba dēļ Rundālē bieži vien tika atstāta novārtā. “Glezniecība ir brīnumpasaule, kurā es peldu un kurā jūtos ārkārtīgi labi,„ viņš teica savas personālizstādes atklāšanā Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā 2022. gadā.[5]

[1] Lancmanis, I. (2018, 26.8.). Gespräch mit dem Autor. Skat. arī: Welscher, A. (2018, 12.11.). Genug renoviert: Schlossherr des “lettischen Versailles„ geht in Rente [dpa-autorteksts]

[2] Turpat

[3] Turpat

[4] Laudatio teksts atrodams šeit: https://www.kulturforum.info/de/preise-stipendien/georg-dehio-kulturpreis/3710-feierliche-verleihung-des-georg-dehio-kulturpreises-an-dr-h-c-imants-lancmanis-und-die-redaktion-des-deutsch-polnischen-magazins-dialog

[5] Zēgnere, I. (2022, 19.11.). Imants Lancmanis: Glezniecība ir tā brīnumpasaule, kurā peldu un jūtos ārkārtīgi labi. Intervija: klasika.lsm.lv. https://klasika.lsm.lv/lv/raksts/diena-sakusies/imants-lancmanis-gleznieciba-ir-ta-brinumpasaule-kura-peldu-un-j.a168967/

Par izstādi: https://www.lnmm.lv/latvijas-nacionalais-makslas-muzejs/izstades/imanta-lancmana-maksla-453

Ķepas augšā, sveicot Latviju - valsts 100. gadadiena Rīgā pagāja lāču zīmē, jo Vācija Latvijas apaļajā jubilejā bija sagādājusi kādu ļoti īpašu dāvanu – Berlīnes lāču parādi Doma laukumā. Plecu pie pleca Vecrīgas galvenajā laukumā bija sarindojušies veseli 149 krāsaini Berlīnes lāči. Dabiskā lieluma draudzīgās skulptūras kļuva par 2018. gada vasaras lielāko atrakciju. Te ar prieku fotografējās gan rīdzinieki, gan Rīgas viesi.

“Jubilāriem labi draugi nes dāvanas. Kad svinama liela jubileja, draugi nes lielas dāvanas. Kad svinama pavisam liela un pavisam apaļa jubileja, draugi atnes pavisam lielu dāvanu,„ akcentēja Rolfs Šute. Toreizējais Vācijas vēstnieks Latvijā ar sponsoru palīdzību atveda uz Rīgu pasaulslaveno Berlīnes lāču izstādi “United Buddy Bears„, kas bija aplūkojama no 2018. gada 14. jūlija līdz 22. augustam. “Tā ir brīnišķīga simtgades dāvana,„ izstādes atklāšanā priecājās kultūras ministre Dace Melbārde.

Lāči jau no 2002. gada apceļo pasauli, lai pievērstu uzmanību sapratnei starp tautām un iecietībai. Gadu iepriekš viņi bija radušies Berlīnē kā mākslas projekts un atrakcija, ņemot vērā to, ka lācis ir redzams arī Vācijas galvaspilsētas ģerbonī un ir tās simbols. Katrs lācis pārstāv vienu Apvienoto Nāciju dalībvalsti un to ir apgleznojis attiecīgās valsts mākslinieks. Tādējādi, piemēram, Vācijas lācim nedrīkstēja iztrūkt Brandenburgas vārtu. Kaspara Zariņa Latvijas lācis pauda laimes un optimisma sajūtas. Latvijas skolēni īpaši bija iemīļojuši speciāli šai izstādei apgleznoto Rīgas lāci, kurš arī pēc sešas nedēļas ilgās lāču parādes palika Latvijā.

Brīvdabas izstādi varētu būt apmeklējuši simtiem tūkstoši apmeklētāju. Izstādes laikā tika vākti līdzekļi Bērnu slimnīcas fondam.

Lāči bija Vācijas lielākā, bet ne vienīgā dāvana valsts jubilejā. Arī mūzikas mīļotāji tika iepriecināti ar trim visaugstākās raudzes vācu orķestru vieskoncertiem. Latvijā viesojās Bavārijas radio simfoniskais orķestris Marisa Jansona (1943.-2019.) vadībā un Leipcigas “Gewandhausorchester„ Andra Nelsona vadībā. Abu diriģentu vārdi mūzikas pasaulē komentārus neprasa, tāpat arī viņu vadīto kolektīvu pasaules līmeņa sasniegumi.

Koncerti diriģentu dzimtenē bija izpārdoti, Jansonam un Nelsonam uzgavilēja kā popzvaigznēm, Latvijas preses izdevumi viņiem veltīja vislielākās uzslavas. Arī pašiem orķestriem šie nebija prasti vieskoncerti. “Šovakar ļoti īpaša un ģimeniska noskaņa,„ tāds bija Leipcigas Gewandhausorchester tvitera ieraksts pēc 13. oktobra koncerta Latvijas Nacionālajā operā, bet Bavārijas radio simfoniskais orķestris rakstīja: “Stāvovācijas pēc neaizmirstama koncerta!„

Bez tam Latvijā uzstājās arī Berlīnes “Konzerthausorchester„ kopā ar starptautisku atzinību guvušo Elbas Filharmonijas galveno ērģelnieci Ivetu Apkalnu. “Koncertēt ar Ivetu Apkalnu viņas dzimtenē bija īpaša pieredze, un zāle bija enerģijas pārpilna,„ rakstīja mūziķi savā blogā pēc sajūsmu izraisījušā koncerta Lielajā ģildē 28. septembrī. Pirms koncerta sākuma orķestra stīgu kvartets atskaņoja Vācijas, Latvijas un Eiropas Savienības himnas kā ievadu Vācijas vēstniecības rīkotajām Vācijas nacionālo svētku svinībām.