Sveicam Ārlietu ministrijas vietnē

Kas mūs vieno – 25 gadi kopš Vācijas un Latvijas diplomātisko attiecību atjaunošanas

Raksts

Vācijas vēstnieka Latvijā Rolfa Šutes raksts izdevumam „BALTISCHEN BRIEFE“, publicēts 2016. gada septembra numurā.

1991. gada 28. augustā Vācija un Latvijas atjaunoja diplomātiskās attiecības. Tobrīd Vācija kā atkal apvienojusies valsts pastāvēja tikai nepilnu gadu, bet Latvija, kā neatkarību atguvusi valsts – tikai vienu nedēļu. Pirmo reizi Vācija un Latvija nodibināja diplomātiskās attiecības 1921. gadā. Tāpēc mēs šogad atzīmējam ne tikai abu valstu diplomātisko attiecību atjaunošanas 25. gadadienu, bet arī diplomātisko attiecību nodibināšanas 95. gadadienu. Latvijas puses skatījumā šim faktam ir īpaši svarīga nozīme, jo tādējādi tiek akcentēta arī tās valsts pēctecība, kura 2018. gadā svinēs savas pastāvēšanas 100. gadadienu. Man personīgi ir liels gods būt par desmito Vācijas vēstnieku Latvijā laika posmā kopš diplomātisko attiecību atjaunošanas. Manas dienesta automašīnas valsts numura zīme, kurā ir skaitlis 100, arī atgādina par to, ka Vācijas Federatīvā Republika bija viena no pirmajām valstīm, kas Rīgā atvēra vēstniecību, kuru toreiz vadīja grāfs Hāgens Lambsdorfs, kas jau 1991. gada 2. septembrī pasniedza akreditācijas rakstu.

Vācija un Latvija visos gadu desmitos pēc 1921. gada ir bijušas īpaši cieši saistītas, gan labos, gan sliktos laikos. Viszemāko līmeni attiecības sasniedza Otrā Pasaules kara gados. Pēc tam, kad Padomju Savienība un nacistiskā Vācija 1939. gadā noslēdza paktu ar slepeno papildprotokolu 1940. gadā Padomju Savienība okupēja Latviju pirmo reizi. Okupācijas laikā Latvijas iedzīvotajiem nācās nest ārkārtīgi smagus upurus – deportācijas u.c. represijas. Pēc tam, kad šī Vācijas un padomju sadarbība beidzās, un Hitlers iebruka Padomju Savienība, vācu okupācija Latvijā no 1941. gada  neatnesa gaidīto Latvijas neatkarības un brīvības atjaunošanu, bet gan it īpaši valsts ebreju tautības iedzīvotājiem tā nozīmēja katastrofu, kurā izdzīvoja tikai nedaudzi. Lai cik daudz būtu pozitīvā, kas vieno mūsu zemes un tautas, mēs nekad nedrīkstam aizmirst šos un citus noziegumus, kurus Latvijā vācu okupācijas laikā  pastrādāja vācieši vai arī kuri tika pastrādāti vācu vārdā.

Šī drūmā Latvijas un Vācijas vēstures sadaļa pielika punktu arī vāciešu klātbūtnei, kuri jau no viduslaikiem uzturējās arī reģionā, kur šodien atrodas arī Latvijas Republika. Tas bija vācu „Vadonis“, kas vācbaltiešiem nolaupīja dzimteni. Daudzi no viņiem atstāja Latviju ar asarām acīs, dziedot Latvijas valsts himnu. Kā Vācijas vēstnieks Latvijā es jau pirmajā darba gadā šeit esmu saticies ar dažiem no toreiz pārceltajiem vācbaltiešiem un viņu pēctečiem, kuru vēl joprojām jūt draudzīgu saikni ar Latviju un ir snieguši un arī tagad sniedz ievērojamu materiālo, finansiālo un garīgo ieguldījumu, kas neļauj nogrimt aizmirstībā vairāk nekā 800 gadus ilgās vāciešu un latviešu kopīgās dzīves pozitīvajiem aspektiem. Šajā pozitīvi vērtējamā darbā ir iesaistījušies arī daudzi latviešu puses pārstāvji. „Domus Rigensis“ aktivitātes ir labs sadarbības forums. Strādājot Rīgā, es konstatēju, ka tāda veida vāciešu un latviešu ciešo saistību, varētu pat teikt – simbiozi – augsti vērtē arī Latvijas puse, piemēram, man bija iespēja piedalīties svinīgajā sarīkojumā, kurā tika pasniegta Minox kameras izgudrotāja Valtera Capa vārdā nosauktā balva, vai arī tad, kad kopā ar Rīgā dzimušo arhitektu Meinhardu fon Gerkānu Pēterbaznīcā piedalījāmies viņa darbu modeļu izstādes atklāšanā vai arī man piedaloties Rundāles pils pamatakmens likšanas 280. gadadienas svinībās, klātesot arī bijušo Kurzemes dižciltīgo ģimeņu pēctečiem. Drīzumā kopā ar Latvijas kultūras ministri uzņemšos Brederlo fon Zengbuša mākslas balvas patrona pienākumus. Tā tiek pasniegta Latvijas Mākslas akadēmijas studentiem.

Satiekot arī šodien daudus cilvēkus, kas labi pārvalda vācu valodu, gadsimtiem ilgā un arī tagad labi redzamā vāciešu klātbūtne it īpaši pilsētas saimnieciskajā un kultūras dzīvē un vācbaltiešu mantojums tikai viens faktors, kas veicinājis šo iepriecinošo faktu. Vāciju un Latviju mūsdienās saista ne tikai ģeogrāfiskais tuvums un ilga kopīga pagātne. Abu valstu liktenis ir īpaši cieši saistīts, kopš Latvija ar Vācijas aktīvu atbalstu kļuva par ES un NATO dalībvalsti. Tagad mēs esam kļuvuši par īsteniem partneriem, kuriem ir pat kopīga valūta. Šīs sadarbības pamatu veido Eiropas vērtības, tostarp solidaritātes princips. Realitātē šīs vērtības atkal un atkal ir jāapliecina no jauna, kā to pierāda gan vienīgi kopīgiem spēkiem pārvaramie izaicinājumi finanšu un bēgļu krīzes laikā, gan arī drošības politikā. Tomēr šeit nav runa tikai par militāra rakstura atbalstu, piemēram, Vācijas iesaistīšanos Baltijas gaisa telpas kontrolē, dalību manevros un jūras spēku kuģu vizītēm Latvijā. Plašākā nozīmē Latvijas kā partnervalsts drošības stiprināšanai kalpo arī pasākumi tā saucamās resiliences (noturības) veidošanai, par kuriem 2015. gada aprīlī vienojās abu valstu ārlietu ministri – Franks Valters Šteinmeiers un Edgars Rinkēvičs. No Vācijas Ārlietu ministrijas līdzekļiem tiek sniegts finansiāls atbalsts dažādiem pasākumiem, tostarp žurnālistu izglītošanai un skolotāju mediju kompetences attīstīšanai, mazākumtautību kultūras festivālam, kā arī Vācijas duālās profesionālās izglītības sistēmas pieredzes nodošanai Latvijas skolēniem.

Kopīgs problēmu risinājums ir iespējams tikai intensīvā, atklātā un uzticības pilnā dialogā starp abiem partneriem. Vācijas prezidenta Joahima Gauka valsts vizīte 2013. gadā un Vācijas kancleres Angelas Merkeles divpusējā vizīte ir vieni no spilgtākajiem pēdējā laika oficiālo vizīšu apmaiņas notikumiem. No Vācijas puses vizītēs dodas visdažādāko līmeņu un struktūru pārstāvji, gan izpildvaras, likumdevēja, tieslietu, gan arī federālā līmeņa un federālo zemju pārstāvji. Par noturīga dialoga turpinājuma ar Latviju lielo nozīmi Vācijas valdības skatījumā it īpaši liecina fakts, ka Franks Valters Šteinmeiers kā ārlietu ministrs 2016. gada rudenī Latviju apmeklēs jau 7. reizi.

Dalība intensīvajos kontaktos, aktīvi īstenojot Vācijas un Latvijas partnerību, kas izpaužas gan politikas, uzņēmējdarbības kultūras un zinātnes, gan arī pilsoniskās sabiedrības intensīvā sadarbībā, lai atbalstītu un veicinātu Latvijā pastāvošo jau tā lielo ieinteresētību sadarbībā ar Vāciju, ir viens no būtiskākajiem Vācijas vēstniecības Rīgā uzdevumiem. Šajā ziņā Vācijas vēstniecību aktīvi atbalsta arī citas Vācijas organizācijas un institūcijas Latvijā, piemēram, Gētes institūts Rīgā, Vācijas – Baltijas tirdzniecības kamera, Vācijas Akadēmiskās apmaiņas dienests, un it īpaši arī politiskie fondi, kam Rīgā ir arī savi biroji – Konrāda Adenauera fonds un Fridriha Eberta fonds. Tāpat ir jāpiemin arī Vācu Tautas apvienības kara kapu aprūpei nozīmīgie projekti.

Tomēr divpusējās attiecības ar pilnu spēku plaukt un zelt var tikai tad, ja tajās iesaistās ne vien attiecīgo valstu oficiālie pārstāvji, bet arī ieinteresēta, angažēta un aktīva pilsoniskā sabiedrība. Šajā ziņā es gribētu pieminēt ne tikai jau iepriekš nosaukto „Domus Rigensis“, bet arī pilsētu sadraudzību. Tiekoties ar sadarbības projektos iesaistīto pilsētu pārstāvjiem, es daudz uzzināju par to, kā sadarbojas, piemēram, Darmštate un Liepāja, Gīterslo un Valmiera, Brēmene un Rīga.

Tieši pilsētas lika pamatakmeni labajām saimnieciskajām attiecībām starp Baltijas jūras reģiona valstīm jau Hanzas laikā. Arī patlaban Vācija ir viena no nozīmīgākajām Latvijas tirdzniecības partnerēm, Latvijā darbojas vairāk nekā 1200 vācu uzņēmumu. Saiknes starp Baltijas jūras reģiona valstīm jau agrāk palīdzēja nodrošināt ne tikai preču, bet arī zināšanu un prasmju apmaiņu. Pagājušajos 25 gados bija iespējams tradīcijas turpināt, piemēram, Vācijai sniedzot konsultatīvo atbalstu Latvijas iestādēm duālās profesionālās izglītības sistēmas kontekstā.

Noslēgumā jāpiemin arī tā divpusējo attiecību joma, kas daudziem abu valstu iedzīvotājiem sniedz īpašu gandrījumu – kultūras attiecības. Arī tam ir sena vēsture. Mēs varam atcerēties Herdera un Vāgnera darbību Rīgā, kā arī vācu mācītāju lomu latviešu valodas un identitātes pilnveidošanā, lielos arhitektus Paulu Maksu Berči un Mihailu Eizenšteinu vai arī kino un teātra zinātnieci Valentīnu Freimani,-  viņu biogrāfijās ir svarīga loma gan Vācijas, gan Latvijas pilsētām. Savukārt, pasaules mēroga slavenības no Latvijas, piemēram, diriģenti Mariss Jansons un Andris Nelsons, soliste Kristīne Opolais, ērģelniece Iveta Apkalna un vijolniece Baiba Skride ir atradušas otro dzimteni Vācijā, citi mākslinieki bieži uzstājas Vācijā.

Tāda veida saiknes gan no pagātnes gan mūsdienām tiks izvirzītas priekšplānā arī 2017. un 2018. gadā, kad tiks svinētas nozīmīgas jubilejas. Nākamgad uzmanības centrā nokļūs reformācijas 500 gadu jubileja. Ņemot vērā to, ka Rīgā reformācijas vēsturei ir īpaša loma, Vācijas vēstniecības piedalīsies tās norisēs un arī pati organizēs virkni sarīkojumu. Tāpat mēs jau šodien skatāmies uz 2018. gadu, kad tiks svinēta neatkarīgās Latvijas dibināšanas simtgade. Vēstniecība kopā ar Vācijas Ārlietu ministriju plāno dot savu artavu, īstenojot moto „Mūzika vieno.“ Bet arī šajā ziņā atkārtoti jāakcentē, ka Vācijas un Latvijas partnerība un draudzība var uzplaukt ne vien oficiālo kontaktu ietvaros un projektos, kas tiek finansēti no budžeta, bet arī pilsoniskās sabiedrības, biedrību, apvienību un indivīdu  iniciatīvām un aktivitātēs. Vācbaltiešu apvienība un ar to saistītās personības var tādējādi arī turpmāk dot nozīmīgu ieguldījumu.

Uz sākumu