Sveicam Ārlietu ministrijas vietnē

Vācijas prezidents Franks Valters Šteinmeiers par 75. gadadienu kopš atbrīvošanas no nacionālsociālisma un Otrā pasaules kara beigām Eiropā. Runa pie Vācijas Federatīvās Republikas memoriāla kara un vardarbības upuriem Berlīnē 2020. gada 8. maijā

Franks Valters Šteinmeiers, Vācijas prezidents, oficiālais portrets

Franks Valters Šteinmeiers, Vācijas prezidents, oficiālais portrets, © Bundesregierung / Steffen Kugler

08.05.2020 - Raksts

Tieši pirms 75 gadiem Eiropā beidzās Otrais pasaules karš.

1945. gada 8. maijs nozīmēja nacionālsociālistu vardarbīgās kundzības galu, galu aviācijas uzlidojumu naktīm, galu nāves gājieniem, galu nepieredzētiem vācu noziegumiem un civilizācijas pārrāvumam Šoa laikā. Šeit, Berlīnē, kur tika izdomāts un uzsākts iznīcības karš un kur tas atgriezās ar sagrāves sparu, šeit, Berlīnē, mēs vēlējāmies šajā dienā vienoties kopīgā atcerē.

Mēs vēlējāmies atcerēties kopā ar Sabiedroto pārstāvjiem no Rietumiem un Austrumiem, kuri, nesdami milzīgus upurus, atbrīvoja šo kontinentu. Kopā ar partneriem no visas Eiropas, kuri cieta no vācu okupācijas un tomēr bija gatavi izlīgumam. Kopā ar tiem, kas izdzīvoja Vācijas noziegumu laikā un kopā ar upuru pēctečiem, no kuriem tik daudzi mums ir snieguši roku. Kopā ar visas pasaules cilvēkiem, kas deva šai zemei iespēju jaunam sākumam.

Mēs vēlējāmies atcerēties - arī kopā ar mūsu valsts gados vecāko paaudzi, kas pati bija tā laika lieciniece. Kas bērnībā cieta badu, piedzīvoja bēgļu gaitas, vardarbību un padzīšanu no mājām. Pēc kara viņi bija tie, kas uzcēla šo valsti, kā rietumos, tā austrumos.

Un mēs vēlējāmies pieminēt notikušo kopā ar jauniešiem, kas mūsdienās, trīs paaudzes vēlāk, vaicā, kas gan pagātnei viņiem vēl sakāms, un kuriem es atbildu: ”Jūsu loma ir izšķiroša! Jūs esat tie, kam šī briesmīgā kara mācības būs jānes nākotnē!” Tieši tāpēc mēs aicinājām tūkstošiem jauniešu no visas pasaules šodien apmeklēt Berlīni, jauniešus, kuru senči bija ienaidnieki, bet kuri paši nu ir kļuvuši draugi.

Tā mēs šogad vēlējāmies kopā ar visiem atcerēties 8. maiju. Tomēr koronavīrusa izraisītā pandēmija spiež mūs to darīt vieniem, atšķirti no tiem, kas mums ir svarīgi un kam mēs esam pateicīgi.

Varbūt tas, ka esam vieni, mums palīdzēs vieglāk iedomāties, kā tas bija toreiz, 1945. gada 8. maijā. Jo toreiz vācieši patiešām bija pilnīgi vieni. Vācija - militāri sakauta, politiski un ekonomiski sagrauta, morāli satriekta. Mēs bijām padarījuši visu pasauli par saviem ienaidniekiem.

Tagad, pēc 75 gadiem, mums ir jāpiemin notikušais vieniem, tomēr mēs neesam vieni! Tas ir šīs dienas laimīgais vēstījums. Mēs dzīvojam spēcīgā nostiprinātā demokrātijā, Vācijā, kas jau trešo gadu desmitu atkal ir vienota valsts mierīgas un apvienotas Eiropas sirdī. Mēs baudām uzticību un ievācam globālās sadarbības un partnerības ražu. Jā, mēs, vācieši, šodien drīkstam teikt, ka atbrīvošanas diena ir pateicības diena!

Bija vajadzīgas trīs paaudzes, lai šī atziņa kļūtu par mūsu visdziļāko pārliecību.

Jā, 1945. gada 8. maijs bija atbrīvošanas diena. Bet vēl ilgi tāda tā nebija lielākās daļas vāciešu prātos un sirdīs.

Atbrīvošana 1945. gadā nāca no malas.  Tai bija jānāk no malas, jo šī valsts bija tik dziļi iestigusi savā postā un vainā.  Un arī tautsaimniecības atjaunošana un demokrātiskā atjaunotne Vācijas rietumu daļā bija iespējamas, vienīgi pateicoties bijušo kara laika pretinieku dāsnumam, tālredzībai un gatavībai izlīgt.

Tomēr arī mēs paši devām savu artavu, lai atbrīvotos. Runa ir par mūsu iekšējo atbrīvošanās. Tā nenotika 1945. gada 8. maijā, vienā vienīgā dienā, bet gan bija salīdzināma ar ilgu un sāpīgu ceļu. Izvērtēšana un izskaidrošana par līdzzinātājiem un līdzvainīgajiem, mokoši jautājumi ģimenēs un dažādās paaudzēs, cīņa pret noklusēšanu un izstumšanu no atmiņas.

Pagāja gadu desmiti, līdz daudzi manas paaudzes vācieši tikai pamazām spēja izlīgt ar savu valsti. Tie bija gadu desmiti, kas radīja mūsu kaimiņos jaunu uzticību, palīdzēja soli pa solim tuvināties, sākot ar Eiropas apvienošanās procesiem līdz līgumiem, kas regulēja attiecības ar Vācijas austrumu daļu. Un tie bija gadu desmiti, kuros mūsu kontinenta austrumos drosme un brīvības mīlestība vairs nebija noturamas aiz mūra, līdz pat vislaimīgākajam atbrīvošanas brīdim – miermīlīgajai revolūcija un atkalapvienošanās.  Šie gadu desmiti cīņas ar mūsu vēsturi bija arī gadu desmiti, kuros bija iespēja nobriest demokrātijai Vācijā.

Un cīņa, tā turpinās arī šodien. Atcerei nekad nav noslēguma. No savas vēstures nav iespējams atbrīvoties. Jo bez vēsturiskās atmiņas mēs pazaudēsim savu nākotni.

Pasaules tautas mūsu zemei dāvāja jaunu uzticību tikai tāpēc, ka mēs, vācieši, skatāmies acīs savai vēsturei, tāpēc, ka mēs uzņemamies vēsturisko atbildību. Un tāpēc mēs drīkstam uzticēties paši sev un šai Vācijai. Tas ir zinošs un demokrātisks patriotisms. Vācijas patriotisms nav iespējams bez pretmetiem: bez skata uz gaismu un ēnu, bez prieka un sērām, bez pateicības un kauna.

Rabīns Nahmans teica: ”Neviena sirds nav tik vesela kā salauzta sirds.” Vācijas vēsture ir salauzta vēsture – ar atbildību par miljoniem slepkavību un miljoniem ciešanu. Tas salauž mūsu sirdis. Tāpēc šo zemi var mīlēt tikai ar salauztu sirdi.

Ja kāds to nespēj panest, prasīdams novilkt zem pagātnes svītru, tad viņš izstumj no atmiņas ne tikai kara un nacionālsociālistu diktatūras izraisīto katastrofu. Viņš tādējādi atņem vērtību arī visam labajam, ko mēs kopš tiek laikiem esam izcīnījuši, viņš noliedz mūsu demokrātijas būtības kodolu.

„Cilvēka cieņa ir neaizskarama.” Mūsu Konstitūcijas pirmajā teikumā skaidri un nepārprotami ir ierakstīts Aušvicā, kara un diktatūras laikā notikušais. Nē, atmiņa nav slogs, slogs ir neatcerēšanās. Kauns nav atzīt savu atbildību, kauns ir to noliegt!

Tomēr, ko nozīmē mūsu vēsturiskā atbildība šobrīd, trīs ceturtdaļgadsimta pēc notikušā? Pateicība, kuru patlaban izjūtam, nedrīkst ļaut mums ieslīgt pašapmierinātība. Gluži otrādi – atmiņa mums izvirza savas prasības un pienākumus!

“Nekad vairs!”, tā mēs zvērējām pēc kara. Bet šis “Nekad vairs!” mums, vāciešiem, visvairāk jau nozīmē apņemšanos “Nekad vairs vienatnē!” Tas ir teikums, kas visprecīzāk attiecas uz Eiropu. Mums ir jāsatur Eiropa kopā. Mums ir jādomā, jājūtas un jārīkojas kā eiropiešiem. Ja mēs Eiropā neturēsimies kopā, arī pandēmijas laikā un pēc pandēmijas, tad mēs nebūsim 8. maija cienīgi. Ja Eiropa cietīs neveiksmi, tas neveiksmi cietīs arī apņemšanās “Nekad vairs!”!

Pasaules sabiedrība ir mācījusies no “Nekad vairs!” Tā pēc 1945. gada katastrofas gūtās mācības ir ielējusi kopīgos pamatos, cilvēktiesībās un starptautiskajās tiesībās, miera un sadarbības noregulējumā.

Mūsu valsts, būdama posta cēlonis, gadu gaitā vairs neapdraud starptautisko kārtību, bet gan ir izveidojusies par tās veicinātāju. Tātad mēs nedrīkstam pieļaut, ka pastāvošā miera kārtība mūsdienās varētu sabrukt mūsu acu priekšā. Mēs nedrīkstam samierināties ar atsvešināšanos no tiem, kas to veidojuši. Mēs gribam, lai pasaulē sadarbības būtu vairāk un nevis mazāk, un tas attiecas arī uz cīņu ar pandēmiju.

„8. maijs bija atbrīvošanas diena.” Manuprāt, mūsdienās Riharda fon Veiczekera pazīstamais teikums ir jālasa no jauna un citādāk.  Toreiz šis teikums bija krustpunkts cīņā ar mūsu pagātni. Šodien tam jāvēršas uz mūsu nākotni. Proti, “atbrīvošana” nekad nebūs pabeigta, to nevar uztvert pasīvi,- tā mums aktīvi izvirza prasības un tas notiek katru dienu no jauna.

Toreiz mēs tikām atbrīvoti. Tagad mums ir jāatbrīvojas pašiem!

No jauna nacionālisma kārdinājuma. No autoritārisma fascinācijas. No neuzticības, izolacionisma  un naidīguma starp tautām. No naida un tā uzkurināšanas, no ksenofobijas un necieņas pret demokrātiju, jo tas nav nekas cits kā vecie ļaunie gari jaunā tērpā. Šajā 8. maijā mēs domājam arī par Hānavas, Halles un Kaseles upuriem. Viņi nav grimuši aizmirstībā koronavīrusa dēļ!

„Ja tas var notikt šeit, tas var notikt visur,” tā šogad Holokausta pieminas dienā Vācijas Bundestāgā mums uzsauca Izraēlas prezidents Ruvens Rivlins. Ja tas var notikt šeit, tas var notikt visur. Tomēr mūsdienās nav neviena, kas varētu mūs atbrīvot no šī apdraudējuma. Tas ir jāpaveic mums pašiem. Mūs atbrīvoja, lai pēc tam mēs paši uzņemtos atbildību!

Es zinu – šogad 8. maijs iekrīt laikā, kad valda lielas pārmaiņas un liela neziņa. Ne vien, bet tieši koronavīrusa izraisītās pandēmijas dēļ. Mēs šobrīd vēl nezinām, kā un kad mēs pārvarēsim krīzi. Bet mēs zinām, kā jutāmies, tajā nonākot – uzticoties savai valstij, mūsu demokrātijai, tam, ko mēs spējam paveikt kopīgiem spēkiem. Tas taču liecina par to, cik bezgalīgi daudz esam sasnieguši pagājušo 75 gadu laikā. Un tas man dod pamatu cerībām visā, kas mūs sagaida nākotnē.

Koronavīrusa dēļ mēs patlaban nevaram vienoties kopīgā atcerē un nevaram rīkot kopīgu svinīgo piemiņas brīdi. Bet izmantosim klusumu. Klusēsim.

Es lūdzu visus vāciešus – godiniet šodien klusumā kara un nacionālsociālisma upuru piemiņu! Ieklausieties, neatkarīgi no tā, kur ir jūsu saknes, savās atmiņas, savas ģimenes atmiņās, mūsu kopīgās valsts vēsturē! Padomājiet, ko nozīmē 8. maijs, ko nozīmē atbrīvošana jūsu dzīvei un rīcībai!

75 gadus pēc kara beigām mēs, vācieši, drīkstam būt pateicīgi par daudz ko. Bet nekas no tā, kas šajā laikā ir izveidojies, mums nav nodrošināts mūžīgi mūžos. Ar 8. maiju atbrīvošana nebeidzās – brīvība un demokrātija ir tās dienas paliekošais uzdevums, tas ir mūsu uzdevums!



Uz sākumu