Sveicam Ārlietu ministrijas vietnē

Nav politikas bez vēstures

07.05.2020 - Raksts

Minhenes Jaunāko laiku vēstures institūta direktora prof. Dr. Andreasa Viršinga un ārlietu ministra Heiko Māsa viedokļa raksts par 75. gadadienu kopš 2. pasaules kara beigām

Neviena diena jaunāko laiku vēsturē nav mūs ietekmējusi spēcīgāk par 1945. gada 8. maiju. Šajā dienā apklusa

Vācijas ārlietu ministrs Heiko Māss
Vācijas ārlietu ministrs Heiko Māss© Thomas Imo/photothek.net

ieroči, tie klusēja pie vairāk nekā 40 miljoniem mirušo kapu kopiņām Eiropā. Nacionālsociālistu baisajai kundzībai un Eiropas ebreju slepkavībām bija pienācis gals. Tā kļuva par atbrīvošanas dienu miljoniem cilvēku, kuriem bija atņemtas tiesības un kuri bija pakļauti vajāšanai, tā kļuva par upuru piemiņas dienu un uzvaras dienu pār netaisnību.

Vācieši ar šo dienu samaksāja par to, ka viņi atļāva notikt 1933. gada 30 janvārim un saviem spēkiem nespēja atbrīvoties no nacionālsociālisma. Sagrautajās Vācijas pilsētas lielākā daļa cilvēku skatījās nākotnē ar bailēm un izmisumu. Pagāja 40 gadi, līdz Rihards fon Veiczekers arī vāciešu vārdā varēja runāt par atbrīvošanu, apzinādamies, ka viņa pusē ir vismaz lielākā daļa Rietumvācijas sabiedrības. Tas bija iespējams, pateicoties bieži vien sāpīgajam nacionālsociālisma noziegumu izvērtēšanas procesam pēc 2. pasaules kara, kas ne vienmēr tika uztverts ar izpratni.

Tā ir pieredze, kas liecina, ka no vēstures ir iespējams gūt mācību, vēl jo vairāk, ja runa ir par tās gaitā notikušajām katastrofām. No vācu zemes nekad vairs nedrīkst izcelties karš vai arī noziegumi pret cilvēci, tāds ir mūsdienu Vācijas ārpolitikas nesatricināmais kodols. Mūsu iestāšanās par spēcīgu un vienotu Eiropu, par cilvēktiesībām kā cilvēka cieņas universālu izpausmi, par noregulētu starptautisko sadarbību, kāda īpašā Vācijas ceļa noraidīšana,- tā visa pamatā ir zināšanas par Vācijas nesalīdzināmajiem noziegumiem 20.gadsimtā, kas visbaisāk izpaudās holokaustā.

Ja kāds mūsdienās vēlas vienkārši pavilkt svītru zem šīs Vācijas vēstures daļas, viņš ne tikai ņirgājas par upuriem. Viņš laupa Vācijas politikai tās ticamību. Jo paškritika un pašapziņa ir skatāmas kā savstarpēji saistīti priekšnoteikumi. Tas no visām valstīm visvairāk attiecas tieši uz mūsējo.

Mēs nevaram iedomāties politiku bez vēstures. Bet kā ir otrādi? Cik daudz politikas spēj panest vēsture? Tās vienojošo ciešo mijiedarbību mēs sajūtam praktiski ikvienā starptautiskā tikšanās reizē, Arī 8. maija skatījums bieži vien diametrāli atšķiras.

Krievijā un citās bijušajās PSRS republikās varoņu piemiņu  un kara beigas godina ar uzvaras parādēm. Arī rietumu sabiedrotie svinīgi atzīmē 8. maiju. Visiem tiem, kuri cīnījās pret nacionālsociālistu diktatūru, arī mēs esam pateicīgi arī vēl šobrīd.

Cilvēki Polijā, Baltijas valstīs un citās Viduseiropas, Austrumeiropas un Dienvidaustrumeiropas valstīs turpretī uztver 8. maiju ar dalītām jūtām. Prieks par uzvaru pār nacionālsociālismu viņiem saistās ar nebrīves un svešas varas sākumu citā formā. Tā ir pieredze, kas viņiem ir kopīga ar daudziem cilvēkiem Austrumvācijā.

Tā 8. maijs ļoti skaidri parāda, ka vēsture mūs veido gan kā cilvēkus, gan arī kā nācijas. Tādēļ vēl jo svarīgāk ir pret to izturēties godīgi. Vācijas pagātne parāda, kādi draudi ir saistīti ar revizionismu, kas racionālu domāšanu aizvieto ar nacionāliem mītiem. Tādēļ, un ne jau morāla pārākuma dēļ, tieši mēs, vācieši, nedrīkstam klusēt, kad uzbrukuma mērķis tiek pataisīts par uzbrucēju un upuri par noziedzniekiem. Pagājušajos mēnešos regulāri atkārtotais mēģinājums tik negodīga veidā pārrakstīt vēsturi pieprasa mums nolikt visu īstajās vietās, kas, ņemot vēra neapgāžamos vēstures faktus, nemaz nebūtu nepieciešams - uzbrūkot Polijai, Vācija viena pati izraisīja 2. pasaules karu. Un Vācija viena pati nes atbildību par noziegumu pret cilvēci – holokaustu. Tie, kuri mēģina to apšaubīt un uzlikt vainu citām tautām, ir netaisni pret upuriem. Viņi padara vēsturi par savu instrumentu  un sašķeļ Eiropu.

Bet kā gan nostiprināt 8. maija piemiņu Eiropas atmiņā tādā veidā, lai tā mūs vienotu? Tam ir nepieciešami divas lietas - gatavība savās atminās iekļaut citu cilvēku perspektīvu - gan upuru sāpes, gan noziedznieku atbildību. Un drosme skaidri nošķirt starp upuriem un noziedzniekiem, starp mītiem un vēstures faktiem. Vācijas politikai izvirzītās prasības un uzdevumi, vērtējot vēstures notikumus, saistās ar darbu tieši šajā virzienā. Labi, ka 8. maijs mums to atgādina.

Uz sākumu