Sveicam Ārlietu ministrijas vietnē
Berlīnes mūris – „iebetonēta Aukstā kara frontes līnija“
Reinhards Vīmera kungs atklāja sarīkojumu“Berlīnes mūra krišana un padomju kundzības gals”., © Vācijas vēstniecība Rīgā
5. decembra vakarā Vācijas vēstniecībā Rīgā regulāro tikšanos „Jour-Fixe“ ietvaros notika kārtējais pasākums.
Par godu Berlīnes mūra krišanas 30. gadadienai vēstniecības vadītāja vietnieks Reinhards Vīmera kungs uz priekšlasījumu un diskusiju bija uzaicinājis vēsturnieku un publicistu no Berlīnes Dr. Tomasu Flemingu un „Latvijas Vēstneša“ valdes locekli Daini Mjartānu, kurš 1989. gadā bija students Rietumberlīnē.
Dr. Flemings atspoguļoja situāciju, kurā tika pieņemts lēmums celt Berlīnes mūri, atgādinādams, ka līdz 1960. gadam no Austrumvācijas caur Austrumberlīni uz Rietumvāciju pārbēga aptuveni 2,5 miljoni iedzīvotāju. Lai novērstu tālāku iedzīvotāju skaita samazināšanos, Hruščovs un Ulbrihts 1961. gada 3. augustā pieņēma lēmumu par mūra celšanas nepieciešamību. 1961. gada 13. augustā sākās celtniecības darbi. Dr. Flemings salīdzināja Berlīnes mūri ar iebetonētu Aukstā kara frontes līniju. ASV prezidents Kenedijs par mūra celtniecību tolaik izteicās, ka tas neesot skaists risinājums, tomēr labāks par karu.
„Kad 1989. gada 9. novembrī mūris tomēr krita, tas vienlaicīgi iezīmēja arī komunistiskā režīma galu Austrumeiropā,“ akcentēja Dr. Flemings.
Dainis Mjartāns pēc tam dalījās savās atmiņās par mūra krišanu. Viņš tolaik bija Berlīnē studējošs trimdas latvietis. Par situāciju Rietumberlīnē īsi pirms mūra krišanas Mjartāns teica: „Rietumberlīne bija brīvības simbols, bet par šo brīvību nedrīkstēja runāt.“
Vakarā, kad krita Berlīnes mūris, Mjartāns devās VDR pilsoņu straumei pretējā virzienā, proti, no Rietumberlīnes uz Austrumberlīni, jo viņš gribēja redzēt, kādi cilvēki dzīvo mūra otrā pusē.
Daudzie vakara viesi ar lielu interesi klausījās abos priekšlasījumos un arī vēl pēc tam vakara saviesīgajā daļā Kamīnzālē stāstīja par pašu piedzīvoto mūra krišanas dienās.