„Dažu runātāju nelaime ir tā, ka viņi bieži vien nepasaka, par ko viņi runā ...“

Ņemot vērā šo Heinca Erharda norādi, uzreiz sākšu ar pašu galveno: dārgais prezident Vējoni, mīļā Vējones kundze, cik jauki, ka Jūs esat ieradušies Vācijā valsts vizītē Latvijas dibināšanas simtgades kontekstā! Sirsnīgi sveicu Jūs Bellevue pilī!

Iepriekšējos gados es Rīgā esmu bijis deviņas reizes – septiņas reizes kā ārlietu ministrs un nu jau divas reizes, esot Vācijas prezidenta amatā. Šajās daudzajās vizītēs atspoguļojas ne tikai mūsu valstu ciešās kultūras un politiskās saites, bet arī mana personiskā cieņa un draudzīgās jūtas pret Latviju un arī Jums personīgi. Es vēlos
Jums pateikties, dārgais prezident Vējoni, par man izrādīto lielo viesmīlību. Es pateicos par nozīmīgo domu apmaiņu Rīgā Jūsu vadītajā mūsu grupas sanāksmē, kurā tikās valstu prezidenti, kuru pienākumos neietilpst izpildvaras funkcijas. Šajās dienās mēs vēlamies atbildēt ar to pašu – gan ar viesmīlību, gan domu apmaiņu.

Sākumā minētais Heinca Erharda citāts nav izvēlēts nejauši. Izcilais vācu humorists bija vācbaltietis, dzimis 1909. gadā Rīgā. Viņa vectēvs Jākobs bija Rīgas birģermeistars, bet tēvocis 1919. gadā kļuva par jaunās Latvijas Republikas finanšu ministru.

Erharda sausajā humorā atspoguļojas arī kaut kas no Jūsu tautiešu dzīves filozofijas, dārgais prezident Vējoni. Pat Jūsu valsts vēstures vissmagākajās stundās viņi saglabāja optimismu un nelokāmas brīvības alkas.

Tāpat kā rakstnieks Jānis Jaunsudrabiņš. Līdzīgi kā simtiem tūkstošu Latvijas iedzīvotāju viņš aizbēga no valsts padomju okupācijas laikā. Tāpat kā daudzi citi viņš šeit, Vācijā, atrada sev jaunu dzimteni. Līdz savai nāvei 1962. gadā viņš kopā ar sievu Nāti dzīvoja Kerbekē Vestfāles novadā.

„Pastāsti taču kaut ko jautru“, teica Nāte, kad viņi kādu vakaru sēdēja kopā savā mājoklī svešumā. „Labi“, atbildēja Jānis, „es tev pastāstīšu, kā mēs kādreiz atstājām savas mājas.“ Viņa sieva neatcerējās nekā jautra no bēgšanas laika, bet Jānis atbildēja, ka pat visai drūmos apstākļos ir iespējams atrast jautrību. Uz to Nāte atbildēja: „Nu tad stāsti [...]. Esmu ziņkārīga redzēt, kā no sīpola var izvārīt marmelādi.“

No sīpola izvārīt marmelādi – paveikt šķietami neiespējamo – tas laikam ir viens no latviešu tikumiem!

Par to, ka šo tikumu nācās likt lietā, liela atbildība gulstas uz mums, vāciešiem, jo pirms 80 gadiem 23. augustā Hitlera-Staļina pakts apzīmogoja Latvijas valstiskuma beigas. Kurš gan būtu uzskatījis par iespējamu, ka 50 gadus vēlāk, 1989. gada 23. augustā, Latvijas un tās Baltijas kaimiņvalstu iedzīvotāju izveidotā „brīvības ķēde“ ievadīs nebrīves norietu? „Atmostas Baltija“, tā dziedāja simtiem tūkstoši ļaužu un miermīlīgā ceļā izcīnīja sev brīvību.

Mēs esam pateicīgi par ciešo un uzticības pilno partnerību, kas kopš tā laika izveidojusies starp mūsu valstīm. Mūsu likteņi ir savijušies Eiropas Savienībā. Un Transatlantiskajā organizācijā mēs kopīgi iestājamies par savstarpējo drošību: Latvijas drošība un tās teritoriālā nedalāmība ir mūsu pienākums!

Eiropā mēs, demokrātiskas valstis būdamas, saskaramies ar jauniem izaicinājumiem. Pārliecinošas atbildes uz tiem tiek meklētas un atrastas tiklab Rīgā, kā Berlīnē vai Parīzē un Briselē. Lai arī Latvija atrodas Eiropas Savienības austrumu malā, tomēr mūsu uztverē tā pieder Eiropas sirdij. Jūsu valsts, prezidenta kungs, ir mums ne tikai svarīga. Tā ir mums tuva. Un Jūs personīgi savas prezidentūras gados šajā ziņā esat devis lielu ieguldījumu. Par to es vēlos Jums šovakar pateikties!

Šī vakara viesu vidū ir arī vācbaltieši, kuri daudz ko zina par mūsu valstu gadsimtiem ilgajām kultūras saitēm. Daudzi no viņiem cenšas tās saglabāt un vēl vairāk stiprināt.

Kādā no agrākajiem Rīgas apmeklējumiem mani pavadīja vācbaltiešu kultūras darbinieki, viņu vidū arī arhitekts Meinhards fon Gerkāns. Garās dienas vakarā viņš man teica: „Es netālu esmu uzbūvējis māju, ar kuru patiesi lepojos, galu galā esmu dzimis tepat Rīgā.“ Un tad mēs spontāni izlēmām aizbraukt uz turieni. Fon Gerkāns
mums izrādīja savu īstenoto ieceri, Stens Nadolnijs lasīja priekšā nosavas grāmatas „Lēnuma atklāšana“ un lietuviešu čellists Dāvids Gerings aizveda mūs mūzikas skaņu pasaulē. Tas bija maģiskas burvības piepildīts vakars!

Šajā vakarā es izjutu kultūras varu, es izjutu tās spēju cieši sasaistīt valstis un cilvēkus. Tādēļ es ar milzīgu prieku gaidu arī brīnišķīgo svētdienas vakaru, kad latviešu ērģelniece Iveta Apkalna mūs sajūsminās Elbas filharmonijā.

Novēlu Jums, Prezidenta kungs, un Jūsu kundzei pavadīt Vācijā veiksmīgas un piepildītas dienas.

Pacelsim glāzes, lai suminātu prezidentu Vējoni, Vējones kundzi un draudzību starp Vāciju un Latviju!

Paldies!